Es nekad negribēju uzzināt to sajūtu, taču tas beigu beigās izrādijas par vienu no spilgtākajiem un labākajiem notikumiem manā dzīvē.
Ziniet to sajūtu,kad jaunības pirmā mīlestība tiek zaudēta kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ? Nevis ar strīdu un naidu šķiroties, bet vienkārši nesanāca. Nepareizie apstākļi,neīstais laiks un vieta. Gadi iet, bet vai jūtas izgaist? Un kad jau paliek par vēlu visu labot? Vai vispār kādreiz ir par vēlu?
Jā, ir par vēlu. Tā bija pamatīgi karsta vasara, 30 grādi, svelme. Es sēdēju uz vienīgā soliņa, kas tuvumā bija sastopams, cepināju savas kājeles, pacēlusi garo kleitu tā,ka pat ciskas rēgojās,mani kuplie mati panāca to,ka ik pa laikam pa kaklu notecēja kāda maza lāsīte,kas steidzīgi ieritēja starp kuplajām krūtīm. Sarkanas lūpas 30 grādos? Kāpēc ne! Sieviete vienmēr var nēsāt sarkanas lūpas, pilnīgas un sulīgas, neviens nepaliek vienaldzīgs. Āda mirdz no karstuma, cik patīkama svelme. Ko es tur vēroju? Cilvēkus,kas vēroja mani. Vīrieši atskatās, citi pat vairākas reizes, es uzsmaidu. Vienmēr esmu bijusi koķete, bet kur tie laiki.. jau esmu aizņemta.
Mans skatiens aizķērās, acis apžilbušas un nevarēju saskatīt vīrieša seju, jo viņam aiz muguras spīdēja saule, kas mani apžilbināja, taču siluets iespaidīgs. Kad vīrietis nāca tuvāk, es sastingu, mana sirds notrīsēja, lūpas pavērās šokā.. tas bija viņš! Viņš nāca manā virzienā,taču mani pamanīja tikai pāris soļu attālumā no manis, viņš apstājās.
Šo mirkli es nekad neaizmirsīšu, mēs viens uz otru blenzām ilgi. Viņš bija izmainijies ,bet uz labo pusi. Patīkams iedegums, patiesībā pat pamatīgs iedegums, krekliņš bija diez gan niecīgs,lai es pamanītu iesvīdušo, spīdošo, brūno ādu un tos krūšu muskuļus. Un pleci! Kā es dievināju viņa plecus, tik vīrišķīgi, muskuļoti. “Sveika..” viņš teica un veltīja man žilbinošu smaidu, viņa acis iemirdzējās, uzmetot skatienu manām pusplikajām ciskām. Es biju zaudējusi valodu, taču savus kailumus nepiesedzu, atņēmu sveicienu un aicināju apsēsties man blakus. Mēs sākām runāt par pagātni,par tagadni, par nākotni. Spriedze bija pamatīga, jūtams,ka mēs viens otram esam viss! Kaut nebijām viens otru redzējuši vairākus gadus, likās,ka viņš man bijis blakus katru manu dzīves dienu.
Es zināju,ka spēlējos ar uguni,taču tiklidz mūsu tikšanās beidzās un mēs apmainijāmies ar numuriem, es saņēmu virtuālu atzīšanos spēcīgās mīlas jūtās/mokās. Mēs satikāmies vēlreiz, spriedze tikai pieauga….
