Pagājušo vasar satiku kādu puisi, kurš bija vecāks par mani 5 gadus. Viņš bija jauks, un man viņš nedaudz iepatikās. Tā nu es izdomāju saņemties un uzprasīt viņam numuru, ar tādu nodomu, ka būsim tikai draugi, jo no kāda ļoti tuva cilvēka bojāejas vairs negribēju nevienam uzticēties. Mēs sākām sarakstīties caur īsziņām, protams, no sākuma abi bijām ne visai runīgi. Pēc pāris dienām viņš sāka man uzmākties ar lūgumu, lai es ar viņu pārguļu. Es visu laiku atteicu. Tā nu par brīnumu, bez jeb kādiem zemtekstiem viņs piedāvāja man pavadīt pilsētas svētkus ar viņu kopā, ar atrunu, ka nav ar ko citu iet. Es piekritu, jo redzēju aiz visa tā, ko viņš vēlējās bija ļoti jauks cilvēks. Pilsētas svētki pagāja jauki, jo ar viņu nebija garlaicīgi. Pēc pilsētas svētkiem viņš atkal sāka uzmākties ar to pašu lūgumu. Visbeidzot es nevarēju vairs izturēt un pateicu, lai viņš man vairs neraksta. Man bija apnicis.
Pagāja vairāk nekā mēnesis, un es jau biju pavisam aizmirsusi par viņu. Līdz viņš uzrakstīja to, ka vēlas satikt mani, pirms viņš aizbrauc studēt uz citu pilsētu. Es piekritu, jo vairs nebija ne kāda vēsts no tā iepriekšējā cilvēka. Es ierosināju iet uz sajūtu taku, kas atradās tajā pilsētā. Mēs satikāmies, gājām pa sajūtu taku, līdz nonācām pie šupolēm meža vidū. Un tad viņš mani noskūpstīja. Es biju izbrīnīta, jo neko tādu negaidīju no viņa. Un nākamo stundu mēs bieži un ilgi skūpstījāmies. Arī kad nācās šķirties. Es biju gatava nedēļas nogalēs viņu gaidīt, jo domāju, ka tas viņam ir nopietni. Bet kad es uzrakstīju, kas tagad starp mums būs, es saņēmu atbildi, ka es neesmu tāda, kāda bija viņa bijusī… Un tas mani sāpināja. Ir pagājuši 7 mēneši, un es biju pārliecināta, ka esmu izmetusi viņu no galvas, jo satikusi arī viņu neesmu visu šo laiku, bet nesen es sapratu tomēr, ka tā nav. Un tagad man ir tikai atmiņas no tās dienas….
