Vakar kārtoju istabu, un izdomāju, lai padarītu skatu mājīgāku, derētu uz galda beidzot fotorāmīti ielikt kādu bildi. Uzreiz zināju, ka vēlos bildi, kur es un mans brālis esam pavisam maziņi, kopā ar mammu, tātad mīļu ģimenes bildi.
Zinādama, ko meklēšu devos uz plauktu, kur stāv visi fotoalbūmi. Neatceros, kad pēdējo reizi vispār esmu pie tiem piesēdusies un šķirstījusi tos. Sākot šķirstīt, drīz vien atnāca skarbā patiesība.
Pirmām kārtām, lielākā daļa bilžu ir uzņemtas vecuma posmā no manas piedzimšanas līdz 4 gadu vecumam. Līdz laikam, kad viss pasliktinājās. Bildēs varēju redzēt tos laimīgos brīžus. Kad visi vēl bijām kopā, viss bija kārtībā, un pat nenojautām, kādas šausmas mūs sagaida nākotnē.
Otrām kārtām, pēc 4 gadu vecu praktiski bilžu vairs nav. Ja ir tad tās nav īpaši izdevušās, nav bildes, kur visi būtu smaidīgi un laimīgi. Un pēc tam, kad parādījās digitālie fotoaparāti bilžu nav vairs vispār, jo tehnika mēdz pievilt. Tad vēl nevarēju iedomāties, ka dotors var arī “nobrukt” un bildes vairs nekad neredzēšu. Un liekas, ka ar bilžu pazušanu ir pazudušas arī visas bērnības atmiņas.
Trešām kārtām, ir nežēlīgi smagi skatīties tās laimīgās bērnības bildes, kurās visi bijām kopā, visi smaidījām un priecājāmies. Atskārst, ka tās laimīgās dienas jau gadiem nav piedzīvotas. Cilvēki mēdz aiziet, atstājot aiz sevis tikai atmiņas.
Izšķirstot tos dažus atbumus, kas skapī stāv atradu vienu bildi, kur esam visi kopā, smaidīgi un laimīgi, nenojauzdami, kādas šausmas dzīve mums ir sagādājusi pēc gadiem…
