No kādiem populārzinātniskiem pastāstiem esam dzirdējuši un pat redzājuši par Antarktīdas galvenajiem iemītniekiem: pingvīniem. Tie ir bara-putni, un dziļā vietulībā šāds indivīds ātri vien mirst- salā, putenī, emocionālajā trūkumā. Un…
… tad šie spārnaiņi reizēm rīkojas šādi. Kad uznāk putenis pie -40 grādiem virs ledājiem, tad visi saspiežas barā. Lai šos bargos laika apstākļus pārlaistu pāri galvai, tiešā nozīmē. Ja tomēr kāds uzdrošinās aiziet no bara savā, tā teikt, dzīvē- tad pārējie cenšas aizklīdeni atgriezt atpakaļ barā. Taču, ja vietulis uzstājībā vēlas par tādu aizvien palikt- tad pats tiek izstumts no bara uz visiem laikiem. Un: ja dažu dienu laikā netiek atrasts kāds cits bars, kur tiek vēlīgi sagaidīts, tad pavisam aiziet bojā caur salu un vientulību.
Cilvēku vidū visas lietas ir daudz savadākas, tomēr arī te ir jaušamas “pingvīnu bara” pazīmes. Tēma ir aizvien par to pašu: “masa” un indivīds.
Jāsaka uz reizi- “homo sapiens” vidē vientulīgie (vairāk vai mazāk) ir tie, kas tiecas uzņemties līdera lomu. “Masa” velkas aiz viņa. Reizēm šī līderība ir tik ekstravaganta, ka apkārtējie ne uz reizi saprot viņa lietas. Daudzreiz atklāsme notiek tikai pēc dižā varoņa aiziešanas citā saulē. “Pravietis tēvzemē netiek cienīts”, un tā tas ir.
Un to apzinās visi- kas sagatavojušies iet savu ceļu jeb šķērsām straumei. Pasaulē ir iekārtos: ka vienlaikus nepieciešami pa straumi peldētāji un savādākiem. Viens bez otriem neva iztikt. Veicēji, reizēm sevi garīgi sadedzinot sevi, aizvien atraujas no “masas”. Kā gan savādāk, viņiem ir tā misija – lauzt jaunus ceļus. Priekš “masas”, kas jau seko pa iemītām sliedēm.
Realitātē tas ir tā- viens trakais kaut ko (priekšmetu, ideju, mākslu, šovu) izgudro, tad pārējie sāk to pieņemt un “tērēt”. Viens Francijā izgudroja to peldtērpu- ko sauc par bikini, uzvilka mugurā burlesku aktrisēm turpat Parīzes priekšpilsētā, kā arī viena slavena aktrise pazīmējās šādā tērpā (visiem saņemot par to dāsnu honorāru). Idejas autors iekāpa caur to miljonāru aprindās. Pludmales mode nu jau 70 gadus aizgājusi vienā virzienā, un, šķiet, turpināsies vēl gadus 30…
Pietika Pamelai Andersonei pēc kārtējās nakts “party” nākamajā rītā grūtā prātā uzvilkt, lai aizkrietu “salāpīties” uz veikalu – pa ceļam kājās paķerot vecmāmiņas aizvēsturiskos apavus, kaut kādus bezpapēža zābakus. Protams, visur esošie paparaci – jeb slepenie fotogrāfi, kas aizvien dežūrē pie slavenību namdurvīm, šo (“kas kājās”) piefiksēja. Un … neilgā laikā daudzām jaunavām un pat pusaudzēm gribējās šādus pašus mīkstus zābaciņus. Momentā ASV industrija noreaģēja, un tā mēs tikām pie zābaciņiem “uggs”.
Un tā tālāk un tā joprojām. Jā, “masa” seko ceļa izcirtējiem, taču “masa” ne tuvu savā sadraudzībā pieņem dažus, kas atkāpjas no sabiedrības kanoniem. Vispirms apkartējie cenšas padarīt kādu šķērsām aizskrējušo atkal sev (un visiem) par līdzīgu. Tomēr, ja individuālais skrējējs tam pretojas, tad “norok” un izslēdz no aprites.
Kā jau pie pingvīniem!?
