Depresija aizvien vairāk un vairāk pārņem cilvēku ikdienu pārvēršot to cīņā pašam ar sevi.
Nespēja uztvert dzīvi pozitīvi, apātija, bailes, nespēks, bezmiegs un diemžēl arī suicidālas domas.
Es mocijos ar šo briesmoni 5gadus kopš tēva nāves.
Apmeklēju psihiatru, lietoju dažnedažadas zāles un pat ārstējos nodaļā pat 2reiz gadā.
Jutu ka esmu kā iesprostota krātiņā, tik tas krātiņš tika pārvietots no vietas uz vietu.
Dēļ šīs problēmas pat pazaudēju darbu jo emocionāli nespēju to panest.
Tagat ir pagājis tikkai mēnesis kā es sportoju katru dienu un ēdu veselīgi plus eju skriet.
Jā protams sākums bija ļoti smags, bet ar laiku es spēju pat sīkās lietās saskatīt pozitīvo, pat negatīvus notikumus kurus citi pārcieš ar dusmām, aizvainojumu un citām negatīvām emociju izpausmēm, es meklēju notikuma pozitīvo pusi protams nepazaudējot realistisko domāšanu, tas man kļuva kā jauns piedzīvojums. Tagat es veltu vingrojumiem dienā 30 min un atzīšos tā ir atkarība. Pozitīva atkarība protams 🙂 Un sajūta pēc kārtējā treniņa ir vārdiem neaprakstāma, sajūta ka vari gāzt kalnus, Pacilājums ir neaprakstāms! 🙂 Tik kas ir vajadzīgs: ticība sev, saviem spēkiem, un neiztikt bez mīļo atbalsta, ar ko man ir ļoti paveicies. Zāles vairs nelietoju un pat nevajag. Esmu cits cilvēks. Un mīļās sievietes atcerieties, nekas nau neiespējams, ja vien ticat saviem spēkiem un jūs varat, jūs varat smaidīt un radīt smaidu arī sev mīļo sejās.
