Savās attiecībā un nelielajā komforta zonā, ko tās sagādā, esmu mitinājusies apaļu gadu. Samērā maz, taču pietiekami, lai saprastu, kas lācītim vēderā. It kā laimīgi, man tā šķita.Iespējam, par mazko prasu, bet neko daudz jau nevajadzēja, jo ikdiena katram citādāka, bet šķita, ka tā ir pareizi. Vakariņas kopā, steiga no rīta, bet ticība, ka vainīgs laika trūkums, jo abi domājam par karjeru, savas prioritātes izvirzot priekšgalā. Rudens beigsies, tad vismaz svētkus pavadīsim kopā, lai atkal justo to kopības sajūtu, kurai jāvalda attiecībās.
Novembris ir mans mēnesis – lietains, drūms, bet ar noslēpumu tieši tāds pats kā es. Visas nozīmīgākās lietas, kuras ir notikušas ar mani,visbiežāk sākas novembrī. Šis gads nebija izņēmums un tā vien šķiet, ka manā dzīvē laiks apstājās, lai piederētu man. Un, lūk, tur viņš stāvēja – mans novembris. Stalts un nopietns, tieši tāds kā pirms četriem gadiem. Šķita, ka nekas jau nav mainījies, jo emocijas un sajūtas bija tieši tādas kā iepriekš. Pamats zem kājām pazuda, elpa aizrāvās, nekam apkārt vairs nebija nozīmes. Tagadne satikās ar pagātni, bet nākotnei šajā brīdī vajadzēja paklusēt.
Viens skatiens, lai nakts kļūtu liktenīga. Tieši tik maz ir vajadzīgs, lai justos dzīva! Sajust mirkli ar sirdi vai drīzāk neprāts mani vadīja, bet skaidrs ir tas, ka nekas nebūs kā iepriekš.Kas tieši mainīsies – vairs nejutīšu vienmuļas sāpes no rutīnas vai iemīlēšu pagātnes tēlu? Izvēle ir tikai manās rokās. Ļauties vētrainai dēkai un ilgāk justies jaunai vai domātpar nākotni un ticēt, ka viss kādreiz būs labāk?
