Pagāja kāda nedēļa – kopš dienas, kad Tukuma bibliotēkā bija “Lietus sandaļu” prezentācija.
Sāka ienākties pirmās retās atsauksmes. Internetā tukumniece Zane: “man galīgi nekas nesaprotams nebija, ko draudzene man pārstāstīja. Kurpes ūdenī- nu gan baigais šovs!?”
Pēteris no “Piena kombināta”: “Ei, preilene, tev putni galvā! Labāk mēs uz krūmiem būtu aizgājuši”.
Gunārs no Raudas / pie Tukuma: “Man te pansionātā viena nostāstīja, es galīgi nesaprotu – ko tu tur dari. Man liekas, tev visi nav mājas, un tukumniekiem tikai galvu jauc…”
Un vēl piecas reizes rādā pašā garā. Labi, ka Milzkalnes mājā ir mīļā MAMMA! Mammas vārdi silda sirdi: – Mairīt, neņem galvā. Ļaunums vienmēr ir ātrs, labais nāk pēc kāda laiciņa. Ļaunums ir pārbaude. Ļaunums atsijā mazdūšīgos un vājos, vai tu esi vājā? Nē, taču…
Mairai kļuva siltāk. – Nepadodies ļaunumam. Šie cilvēki nav slikti, viņi pat lāgā nesaprot, ko paši saka. Caur viņiem Dieviņš saka “tev būs daudz kas jāpārcieš, jo pasaule tā ir uzbūvēta, zelts slīpējas caur grūtībām”. Nekas nozīmīgs nerodas caur sviedriem un grūtībām…
Mamma sacīja tālāk: – Es to saucu par “pingvīnu sindromu”. Mums pazīstamie pingvīni Antarktīdā dzīvojas baros, reizēm saspiežas cieši jo cieši. Pa reizei kāds atšķias vienatnē. Vispirms pārējie sauc viņu atpakaļ savā barā jeb pierastajā dzīvē. Tomēr, ja tas vienpatnis aiziet prom, tad uz visiem laikiem. Tam pingvīnam ir jāmeklē cits bars, jo pretējā gadījumā tam jāiet bojā. Tāpat ir arī pie cilvēkiem, cilvēki nemīl iet aiz vienpatņiem, vismaz iesākumā…
Mairai drusku garastāvoklis kļuva saulaināks. Pelēkie domu mākoņi aizklīda. Naktī jauns sapnis atnāca: “dari savu darbu” – kāds no malas sacīja. Dari savu darbu!
