Brītiņš pagājis, bet sarunu ķēde nepārtraukts. Šī reize ir turpinājums par to strādāšanu Latvijas šaurajā biznesā un visai apātiskajā vidē. Izrādās – cilvēki ir iemācījušies neko nedarīt un tāpat dzīvot. Sasniegumi gan izpaliek, bet gluži beigti arī nav. Tas apmēram … kā sēņot mežā. Būs “sēnīte”, tas ir izcili, nav tādas… arī nav pasaules gals. Šodien parunājamies ar “Lietus sandaļu” šova patronesi Maira Wilkiraini par šo mēreno dzīves veidu, kas sasaucas arī ar (ne-)darīšanu.
/rakstīts īpaši cosmo.lv dienasgrāmatu sadaļai/
Saruna…
– Sēņotāji, tā ir publika, kura aktīvi ar groziem dodas mežā pēc dabas veltēm?
Maira: Pēc tādām mežā dodas normāli un darbīgi cilveki, kuri varbūt paņem kādu relaksācijas brīdi pēc garām darba stundām darbadienās. Bet ir citi sēņotāji, kuriem – taisni otrādi – ir mazkustīgs dzīves veids. Kuri ir nevis velšu lasītāji, bet gan līdzīgi mežā augošajām reālajām sēnēm bez kustības un aktīvas darbības. Sēnes, kā zināms, izaug un ātri noveco bez raizēm un problēmām…
– Bez problēmām…!
Maira: Arī cilvēki nevēlas problēmas, ja vien nav paši sado-mazohistiski noskaņoti. Ir visai viegli, ja vien negribas nodarboties ar kādām dzīves ambīcijām, dzīvot kā sēnes. Kaut kur no Spānijas puses par šādu publiku ir dzirdēts “salmos nosēdēts mūžs”. Un šādi cilvēki ir atpazīstami pa labu gabalu…
– Jā?
Maira: Vispirmāmkārt, sēņu režīmā dzivojošie vienmēr sacīs “tev nekas nesanāks”. “tas nav iespējams”, “sapņo aiz mākoņiem”. Un nekavēsies pēc vajadzības pieminēt kādus 5-10-15-100 “iemeslus”, kamdēl vispār uz pasaules nav nekas iespējams.- Otrkārt?Maira: Viņiem galvā ir iesēdušās dažādas shēmas un t.s. standarti. Un aktīvi (ar muti) karo pret tiem, kuri atkāpjas no konservatīviem kanoniem.
– Laikam jau apkārtējā vide rada šādu cilvēku “šķiru”?
Maira: Laikam gan. Pēc padomijas vienmuļības, kura vēl netika pieļautas jebkādas iniciatīvas izpausmes, cilvēki atradinājušies pacīnīties paši savā labā. Vieni to izmanto: atbrīvojot līdzpilsoņus no pēdējiem resursiem, padarot šos nabagus. Bet no ASV un Rietumeiropas ievazātā “patēriņa” sabiedrības t.s. dzīvesziņa – arī pārējos nodzinusi uz nedarīšanas sliekšņa. Te galvenā devīze ir “neko neražojiet – tikai pērciet mūsu preces”. Pareizi, tiem .. kas jau ar gatavām precēm un gatavu pārdošanas infrastruktūru ienākas pie mums, negaida pretī konkurentus un liekos, “kas pa kājām maisās”.
– Laikam “patēriņa sabiedrības” misionāri savus mērķus ir panākuši?
Maira: Ceru, ka ne visai… mums ir jauni un ne visai jauni cilvēki, kuri ir ar jaunības maksimālismu. Tiesa, tādi kļūst aizvien mazāk un mazāk. Aizvien vairāk pieaug šīs divkājainās “sēnes”.
– Un tās sēnes var atpazīt – ne tikai caur mutes virināšanu sērijā “te nekas nesanāks”…
Maira: Jā, ir vēl pazīmes šai cilvēku “sēņu” sugai…
— viņi neko dzīvē nav sasnieguši, un nav pat pamēģinājuši kaut ko sasniegt;
— cenšas apkārtējos (vēl brīvos prātus) ievilkt “pareizās dzīves” shēmās;– kā likums: cenšas kopēt citu modi (teicienus, dzīvesveidu, ārējo izskatu) nevis ievieš/ ierāda citiem savu modi;
— slimo ar pingvīnu sindromu: t.i. ja kāds attālinās no vairākuma bara, tad tiek ar naidu aizdzīts pavisam prom;
— bet visvairāk – baidās no pārmainām!
– Pārmaiņas: tas ir šo “sēņu” ienaidnieks!
Maira: Jā. Un pārmaiņas ir labas zāles pret “sēņveidīgo” domāšanu. Reizē – iziešana ārpus mistiskās komforta zonas uz jauniem sasniegumiem, jauniem horizontiem.
– Ko arī novēlu mūsu turpmākajā darbā “Lietus sandaļu” frontē 🙂
Uzjautāja producents Komandors
