Esmu cietumnieka sieva.
Domu, sajūtu un notikumu dokumentēšanai nolēmu rakstīt atklātu dienasgrāmatu.
Man vienmēr ir paticis rakstīt. Tas man palīdz apkopot domas, atlasīt svarīgāko, nodzēst nevajadzīgo, pierakstīt būtiskas izjūtas un notikumus, kas man palīdz vēlāk analizēt sevi, izzināt sevi, savas dzīves notikumu gaitu un to iemeslus. Tas arī palīdz saglabāt atmiņas. Varbūt kādreiz šo izlasīt iedošu arī viņam.
Arī lai dalītos ar manu stāstu par šo periodu un kā tas mainīs mani kā sievieti un cilvēku, manu dzīvi un manas attiecības. Lai parādītu taboo tēmu no cita rakursa. Lai parakātos jautājumos, kuri man liekas būtiski, par kuriem nekad nerunā citi, arī es līdz šim.
Pietiek ar dažiem nepareizi pieņemtiem lēmumiem, lai dzīve apgrieztos kājām gaisā.
Ar ko lai sāk?
Lai iet stereotipi. Piever acis un iztēlojies kāda varētu būt cietumnieka sieva. No kurienes viņa ir, kā viņa izskatās, par ko strādā, kādi ir viņas hobiji un intereses? Vai viņa ir gudra? Vai viņa ir skaista? Iztēlojies kāda varētu būt es. Iztēlojies kāds varētu būt viņs, man vīrs – cietumnieks. Tetovējumi? Skūta galva? Agresīvs? Bīstams..?
Patiesībā, esmu absolūti `normāla` sieviete. Es neesmu pavisam jauna un naiva. Es nenāku no nelabvēlīgas ģimenes, man nepatīk „sliktie” puiši, man nav kriminālas pagātnes vai kādas saistības ar kriminālo pasauli, man ir labs darbs un karjera, es apgūstu otro augstāko izglītību un.. es esmu cietumnieka sieva.
Un viņš ir absolūti `normāls` jauns vīrietis. Viņs nāk no labas un kuplas ģimenes, viņš ir ļoti gudrs un erudīts, viņš ir veselīgs un sportisks, viņš ir čakls un labsirdīgs, viņš ir pieklājīgs un labi audzināts, viņam ir liels profesionālais potenciāls un.. viņš ir cietumnieks. Bez tetovējumiem vai skūtas galvas, starp citu.
Atklāti sakot, es joprojām neesmu sapratusi kā es par šo visu jūtos. Pagaidām šķiet, ka esmu stipra un viss būs labi, tomēr ik pa brīdim uznāk “vilnis”, kad gribas paraudāt un neticu, ka izturēšu. Noslauku asaru, dziļi ieelpoju un turpinu savas dienas gaitas, pieturos pie plāna. Ik pa brīdim jau vajag sevi pažēlot, tomēr nav viegli pieņemt tādu lēmumu – kļūt par cietumnieka sievu. Nav viegli gaidīt, nezināt, ilgoties.
Mēs apprecējāmies īsi pirms pavadīju viņu uz soda izciešanu. Zinu, tik banāli! Ja man kāds gadu atpakaļ jautātu kur es sevi redzu tagad, es noteikti neteiktu, ka precētu ar cietumnieku, kurš labākajā gadījumā būs ārā pēc apmēram 2 gadiem, bet sliktākajā gadījumā vismaz divreiz ilgāk. Mēs esam pazīstami nedaudz vairāk kā gadu. Bet nenosodiet pārargi. Ļaujiet es sevi paskaidrošu. Man ir bijušas diezgan dažādas un krāsainas attiecības pagātnē. Visās ir bijis kas burvīgs un citādāks, katrās ir bijušas savas problēmas un nepilnības, tomēr vienmēr man kaut kas bija trūcis. Esmu bijusi kopā ar ļoti dažādiem un visādi lieliskiem vīriešiem, dažādos savas dzīves posmos, tomēr vienmēr bija vai nu neīstais vīrietis attiecīgajā posmā, vai apstākļi ne tādi, vai vienkārši īsti ne līdz galam.
Bet te bija perfekta apstākļu un cilvēku sakritība – es biju dzīves posmā, kad man gribējās satikt lielisku vīrieti un varbūt arī noenkuroties, bet viņam vajadzēja kādu, kas ir viņa uzticības persona, labākais draugs, otra puse. Vismaz es tā pieļauju.
Mums saskan intereses, dzīves ritms, gaumes daudzos jautājumos, mums kopā ir jautri un mums neprasās laiku pavadīt ar citiem, biežāk kā šad un tad. Mēs neejam izklaidēties atsevišķi, jo mums vienkārši labi ir kopā darot jebko. Mums ir kopīgi sapņi par nākotni, par to kur un kā vēlamies dzīvot, ko darīt. Mēs esam arī pietiekami atšķirīgi – mums vienmēr ir par ko padiskutēt, es esmu vieglprātīga un viņš uzmanīgs, viņš visu pārdomā, bet es esmu impulsīva, man patīk gatavot un viņam patīk ēst..Mums kopā patiešām ir labi. Ja jums arī ir līdzīgas sajūtas kādreiz bijušas, tad šajā brīdī vajadzētu sākt saprast, kādēļ es parakstījos uz tās laulības apliecības. Kādēļ labprātīgi atteikties no kāda, kas ir labs?
Es biju izvēles priekšā – palikt draudzenes statusā un pretendēt uz kādu tikšanos ik pa pāris mēnešiem uz apmēram stundu un visdrīzāk ne divatā, vai nokārtot formalitātes un šīs stundas ar laiku izaug no 6-48 vienai tikšanās reizei. Nav milzīgas laulāto privilēģijas, protams, bet tomēr tas ir labākais, ko šādā situācijā var pasākt, lai būtu maksimāla iespēja attiecības noturēt tuvas un stabilas, kā arī pavadīt iespējami daudz laika kopā. Mēs abi esam reālisti un saprotam, ka mums var arī neizdoties, bet pagaidām šis temats nav aktuāls un ceru, ka nebūs aktuāls arī nākotnē.
Es nevēlos jaunas attiecības – man ir labi šajās attiecībās. Es nevēlos būt brīva sieviete – es esmu brīva, vienkārši uzticīga. Es neiebilstu pret to, ka esmu fiziski viena ikdienā – dažreiz ir grūti, bet tas ir pārbaudījums sev. Nekur jau viņš nav pazudis. Vienkārši viņš uz kādu laiku ir tur, bet es kādu laiku būšu te bez viņa. Man ir vēl daudz ko darīt – studijas, dažādu ideju realizēšana, karjeras attīstīšana. Darāmā ir daudz, ideju vēl vairāk. Es katru dienu sev atgādinu, ka šis ir laiks sevis pilnveidošanai un izprašanai, sevis novērtēšanai un iemīlēšanai. Es nevēlos, lai manā dzīvē ienāk kāds cits vīrietis, kurš mani novirzīs no šī ceļa, ko esmu izvēlējusies iet.
Vēl viena diena pagājusi. Līdz nākamajai tikšanās reizei 26 dienas.
