Viņš pats nezin – kad un kurš iedeva viņam klāt – Maestro. Jau teju 60 gadus katru rītu viņam sieva prasa – vai kafiju dzersi?
Viņš ir iemācījies nevis atbildēt, bet paklusēt. Mazmeita esot piekodinājusi, lai opis nerāda cilvēkiem savu telefonu. Savukārt viņš nesaprot – kā var pazaudēt teju visu dzīvi tajā. Tikai reiz dzīvē viņam ir bijis uztraukums – kad spēlējis kāda cita latvieša dižgara priekšā. Spēlējis viņš dzīvē ir visu – tikai ne kārtis. Dzēris arī. Bet tikai raksturs viņu padarīja par to, kas viņš ir Latvijas tautai. Šlāgeru meistars – varat saukt viņu arī tā. Viņš neapvainojas. Arī uz tiem, kas viņu izmantojuši politikā un skauduši. Viņam ir Padomju ordeņi un mūsu trīs zvaigžņu – abi bezpersoniski un izdāļāti teju visiem. Un sāp viņam par Dziesmu svētkiem, jo nauda stāv pāri tautai. Taksists reiz jau viņu veda uz krematoriju, jo kavējis. Tad, kad tas notiks viņš negrib, lai pilsētās apstājas kustība. Nē – dziediet un jokojiet tāpat kā viņš, jo latviešiem pietrūkstot humora. Dižgars. Gluži vienkārši – otra tāda Latvijai nav bijis.
Video
Nav bijis un nebus jadoma lai vins ilgi ir starp mums man bija laime ballite Masinas dejot vina klavieru pavadijuma orkestri