Dažreiz ir ļoti grūti piedot pāridarījumu. Daļai no mums tas ne vienmēr ir viegli, bet ir nepieciešami, ja vēlies atbrīvot sevi no sāpju sajūtas, ko pārāk ilgi esi turējis sevī.
Kad kāds cilvēks tev nodara sāpes, kļūst grūti viņam uzticēties vai atkal viņu iemīlēt. Bet, ja vēlies būt brīvs/brīva, kāpēc gan neizvēlēties piedošanu? Pavisam noteikti to ir vērts izmēģināt. Dažkārt cilvēki, kas mūs sāpinājuši, saka vai dara lietas, kas šķiet nepiedodamas, bet, ja vēlies dzīvot bez sāpju nastas, tev ir jāpiedod.
Pirms daudziem gadiem man bija labi draugi, kuri galu galā mani nodeva. Viņi darīja dažādas lietas, kas mani sāpināja un pazemoja, un, šķiet, to nemaz nenožēloja. Bet es novērtēju draudzību un gribēju to saglabāt. Protams, tas nebija iespējams.
Aplūkojot situāciju no malas, es nodomāju: Kāpēc mēs esam draugi? Kāpēc mēs tik ilgi esam palikuši draugi? Kā viņi varēja man to izdarīt? Un es nolēmu, ka man vairs nav vajadzīga šāda draudzība.
Sākumā mani kaitināja un sadusmoja jebkura ziņa no viena no šiem draugiem. Es strīdējos, skaidroju attiecības. Un tad man ienāca prātā: vajag tikai piedot. Es neesmu ideāla un pieļauju arī kļūdas. Bet vajag sevi iedomāties viņu vietā. Vai tad es negribētu, lai man piedod?
Es nolēmu piedot saviem draugiem. Un šis lēmums, pirmkārt, bija manis pašas dēļ, mana sirdsmiera dēļ.
Neatkarīgi no tā, kurš tevis sāpinājis, lēmums piedot nebūt nenozīmē, ka ir jāatjauno attiecības ar šo personu. Iespējams, ar viņu komunicēt vispār vairs nav droši. Jebkurā gadījumā – tev ir jāaizsargā sava telpa un robežas. Bet vēl tev ir jāatbrīvo sevi no aizvainojumiem un jādzīvo brīvi!
Ļoti pareizi- dzīvē piedzīvota nodevība. Tagad saprotu-tā nebija draudzība-bet izmantošana un brīvā laika nosišanai sabiedrotais. Laiks visu noliek savās vietās🙄