Detektīvseriāli ir viens no populārākajiem un iemīļotākajiem televīzijas žanriem, jo skatītājiem patīk vērot, kā harizmātiskie un gudrie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nieka 40 minūšu laikā atklāj šausminošus noziegumus.
Pētnieks Koltans Skrīvners uzskata, ka detektīvseriāli, šausmu filmas un ziņu sižeti, kuros stāsta par noziegumiem, ir tik populāri tādēļ, ka vairumam cilvēku piemīt neveselīga interese par nāvi, vēsta portāls “Psyhology Today”.
Detektīvseriāli daudziem cilvēkiem dod iespēju savu interesi apmierināt nekaitīgā veidā. Tomēr ne viss, kas redzams tādos labi zināmos “Fox” un “Fox Life” seriālos kā “Noziedzīgie prāti”, “Kāsla metode”, “Nozieguma skelets” un “Kendisa Renuāra”, atbilst tam, kā izmeklēšana notiek reālajā dzīvē.
Tas gan netraucē baudīt ekrānos pievilcīgu un ar asu prātu apveltītu personāžu darbošanos, meklējot slepkavas un citus noziedzniekus!
Kanāli “Fox” un “Fox Life” piedāvā uzzināt, kā īstu detektīvu darbs atšķiras no seriālos rādītā!
Detektīvi neiet uz laboratoriju
Bieži televīzijas seriālos, piemēram, “Kāsla metodē”, kas ir skatāms darbdienu vakaros plkst. 21.00 kanālā “Fox Life”, tiek rādīts, kā detektīvi ik dienu dodas uz laboratoriju. Viņi burtiski stāv blakus laboratorijas speciālistiem un lūkojas pāri plecam, lai kopā pētītu atrastos pierādījumu paraugus mikroskopa palielinājumā.
Patiesībā, policijas detektīvi un laboratoriju darbinieki īstajā dzīvē nemaz nesatiekas. Tāpat arī, kā raksta izdevums “Insider”, pierādījumus bieži sūta uz attālām laboratorijām, kas var atrasties citā pilsētā vai pat valstī.
Laboratorijas darbinieki reti kad zina, kuras krimināllietas pierādījumus viņi analizē, turpretim izmeklēšanas seriālos viņi, lielākoties, ir smalki informēti par mazākajām nozieguma detaļām.
Vairums laboratoriju strādā ļoti saspringtā režīmā, tāpēc viņiem gluži fiziski nav laika izsekot, pie kuras lietas pieder paraugs, kas jāanalizē. Tiklīdz analīze ir pabeigta, viņi nosūta rezultātus detektīviem un pāriet pie nākama uzdevuma.
Protams, ja runa ir par kādu medijos un sabiedrībā plaši apspriestu noziegumu, tad arī laboratorijas darbinieki, visticamākais, vairāk interesējas par konkrēto gadījumu.
Uz pirkstu nospiedumiem ne vienmēr var paļauties
Detektīvseriālu skatītāji ir pieraduši, ka nozieguma vietā atrastie pirkstu nospiedumi ir atrodami apjomīgās noziedznieku datu bāzēs un dažu minūšu laikā palīdz atklāt slepkavības vai cita nozieguma veicēju. Reālajā dzīvē tas nav ne tuvu tik vienkārši.
Patiesībā pirkstu nospiedumi reti tiek uzskatīti par neapgāžamu pierādījumu tam, ka konkrētā persona paveikusi noziegumu. Protams, katram cilvēkam pirkstu nospiedumi ir atšķirīgi, taču, piemēram, vienas ģimenes locekļiem pirkstu līniju zīmējumi var būt ļoti līdzīgi.
Tāpat ir arī ar matu paraugiem – tos uzskata par subjektīviem pierādījumiem. Runājot par DNS, tie var būt lietas izmeklēšanai bezjēdzīgi, ja nav citu paraugu, ar ko tos salīdzināt. Proti, ja policijas darbiniekiem jau ir aizdomās turamais, no kura paņemt paraugu salīdzināšanai, tad DNS paraugs var būt ļoti noderīgs. Taču tas notiek reti, īpaši izmeklēšanas sākuma posmā.
Telefona zvanam nav jābūt garam
Detektīvseriālos bieži vien izmeklētāji vai kāds cits varonis saņem zvanu no aizdomās turamā un tad mēģina turpināt sarunu pēc iespējas ilgāk, lai varētu noteikt noziedznieka atrašanās vietu. Agrāk tā patiesi bija, taču šobrīd tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka zvanītāja lokācijas vietu policijas darbinieki iegūst burtiski sekunžu laikā.
Pateicoties globālās pozicionēšanas sistēmai, īsāk, GPS funkcijai, noteikt mobilā telefona atrašanās vietu ir ļoti vienkārši. Pat ja GPS telefonā nav ieslēgts, policija var izmantot mobilo sakaru torņu signālus, lai izsekotu zvanu.
Izmeklēšana aizņem daudz vairāk laika
Parasti viena detektīvseriāla epizode ir apmēram 45 – 50 minūtes gara. Taču ar šo niecīgu laika sprīdi pilnībā pietiek, lai atšķetinātu vissarežģītākos noziegumus. Reālajā dzīvē krimināllietu izmeklēšana aizņem vairākus mēnešus, daudzos gadījumos pat gadus. Jāsaka gan, ka diemžēl daudzi noziegumi tā arī paliek neatklāti.
Seriālā “Nozieguma skelets”, kuru var redzēt darbdienu vakaros plkst. 20.05 kanālā FOX, kriminālistikas antropoloģe Temperance Brenana un Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) speciālais aģents Sīlijs Būts izmeklē arī senā pagātnē izdarītās slepkavības. Ne velti seriāla oriģinālais nosaukums “Bones” tulkojumā no angļu valodas nozīmē “Kauli”.
Lielu daļu izmeklēšanas laika aizņem arī pierādījumu testēšana laboratorijā. DNS paraugu salīdzināšanai ir nepieciešamas vismaz divas līdz piecas dienas. Lai saņemtu rezultātus no laboratorijas, jāgaida vidēji 30 – 60 dienas.
Arī atskaišu un citu dokumentu sagatavošana aizņem ļoti daudz laika, tāpēc televīzijas seriālos to īpaši daudz nerāda. Vismaz seriālā “Kāsla metode” detektīve Keita Beketa (Stana Katiča) mēdz ieminēties, ka viņai jāsagatavo atskaites par izmeklēšanas gaitu.
Nozieguma vietā detektīviem nākas arī rāpot
Detektīvseriālu skatītāji ir pieraduši, ka galvenie varoņi ierodas un aizbrauc no nozieguma vietas, nesasmērējot drēbes un pat neiesvīstot. Piemērs tam ir seriāls “Kendisa Renuāra”, kas skatāms darbdienās plkst. 23.50 vai brīvdienās plkst. 18.45 kanālā “Fox Life”.
Seriāla galvenā varone ir daiļā Kendisa Renuāra, kas izmeklē noziegumus Francijas Azūra krasta pilsētā Monpeljē. Pilsētā vidējā gaisa temperatūra ziemā ir ap 13 grādiem pēc Celsija, taču aktrises grims vienmēr ir nevainojams. Vairumā gadījumu viņai mugurā ir sievišķīga kleita, bet kājās – kurpes ar augstiem papēžiem.
Īstas noziegumu vietas parasti ir notraipītas ar asinīm un dubļiem, ārā var būt gan ziemai raksturīgi apstākļi, gan vasaras tveice, mēdz būt nokrišņi, kas traucē izmeklēšanai, raksta Rasmusenas universitātes pētniece Brianna Flavina. Policistiem arī bieži nākas rāpot pa grīdas segumu vai palīst, piemēram, zem mašīnas. Pierādījumu vākšana nozieguma vietā ir patiesi netīrs darbs, un to būtu grūti paveikt sievišķīgā apģērbā un augstpapēžu apavos.
Ekrānā skatītāji redz kā aktieri, kuri attēlo detektīvus, ierodas nozieguma vietā un lietišķi apskata atrastās mirstīgās atliekas, dzerot līdzņemto kafiju vai stāstot jokus kolēģiem.
Darbs īstā nozieguma vietā pat pieredzējušiem detektīviem nešķiet komfortabls, jo, atšķirībā no televīzijā redzētā, slepkavības upuri neizskatās estētiski. Tāpat arī pašnāvību vai avāriju upuri. Protams, ar laiku policijas darbinieki pierod pie redzētā, taču tas vienalga nekad nebūs patīkams skats, pie kura dzīt jokus vai ēst brokastu maizītes.
Sērijveida slepkavas nav tik izplatītas
Lai gan sērijveida slepkavību izmeklēšanai veltīti daudzi televīzijas seriāli, kā piemēram “Noziedzīgie prāti”, kas skatāms kanāla “Fox” darbdienās plkst. 17.20, šāda rakstura slepkavības reālajā dzīvē, par laimi, nav biežas.
Piemēram, kā raksta izdevums “Insider”, 2010. gadā veiktais pētījums parādīja, ka tikai 1% no visām slepkavībām paveic sērijveida slepkavas. Jāpiebilst, ka FIB klasificē noziedznieku kā sērijveida slepkavu gadījumos, kad viņš izdarījis trīs un vairāk slepkavības ar ievērojamu laiku atstarpi.
Interesanti, ka Uzvedības analīzes vienība, kas seriālā “Noziedzīgie prāti” izmeklē noziegumus, ir veidota pēc reālā dzīvē pastāvošas FIB vienības parauga ar tādu pašu nosaukumu, ko izveidojis Džons Duglass.
Elitārā izmeklētāju grupa analizē Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bīstamākās sērijveida slepkavības un atsevišķus šausminošus noziegumus, cenšoties paredzēt nākamos noziedznieku soļus, lai tos apturētu un novērstu turpmāku slepkavošanu.
