1. Vecs, gudrs, ķīnietis, iedams pa sniegotu lauku, ieraudzīja raudošu, padzīvojušu sievieti.
– Kāpēc jūs raudiet?- viņš jautāja.
– Tāpēc, ka es domāju par savu dzīvi, par jaunību, skaistumu, kuru es redzēju spogulī, par vīrieti, kuru es mīlēju. Dievs ir netaisns, ka devis iespēju atcerēties. Viņš zināja, ka atcerēšos savas dzīves pavasari un sākšu raudāt.
Gudrais stāvēja sniegotajā laukā un domādams skatījās vienā puktā.
Pēkšņi sieviete pārstāja raudāt:
-Ko jūs tur redzat?- viņa jautāja.
-Rožu lauku,- atbildēja gudrais. – Dievs bija augstsirdīgs, kad deva man iespēju atcerēties. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un pasmaidīt.
2. Saproti… Mēs taču visu laiku strīdamies… Mēs nevaram būt kopā, vai ne?
-Vai tev garšo ķirši?
Jā.
Vai tu izspļauj kauliņus, kad ēd ?
Nu jā.
Tā arī dzīvē…Mācies izspļaut kauliņus un vienlaicīgi mīlēt ķiršus.
3. Četras sveces mierīgi dega un lēnām izkusa… Bija tik klusi, ka varēja sadzirdēt, kā viņas, ugunij sprēgājot, sarunājas.
.Pirmā teica : “ Es – Miers. Diemžēl cilvēki neprot mani glabāt. Domāju, neatliek nekas cits kā nodzist! “ Un sveces uguntiņa nodzisa.
Otrā teica : Es -Cerība. Diemžēl, neesmu nevienam vajadzīga. Cilvēki neko nevēlas par mani dzirdēt, tāpēc mav jēgas degt.” To izteikusi, viņa nodzisa.
Noskumusi, trešā noteica : “ Es -Mīlestība. Man nav spēka tālāk degt. Cilvēki mani neciena. Viņi neprot ne mīlestību dāvināt, ne saņemt.” Un šī svece arī nodzisa.
Pēkšņi …Istabā ienāca bērns. Ieraudzījis trīs nodzisušās sveces, sabijās un iesaucās:
“Ko jūs dariet? Jums ir jādeg! Es baidos tumsas!” Un ieraudājās.
Uztraukusies, ceturtā svece teica: “ Nebaidies un neraudi! Kamēr es degu, vari aizdegt arī parējās trīs sveces. Es esmu TICĪBA”.
4. Viena sieviete, staigājot pa Parīzes ielām, ieraudzīja Pikaso, kurš pie ielas kafejnīcas galdiņa zīmēja skices. Viņa tam pajautāja, vai par attiecīgu samaksu nevar uzzīmēt ari viņas skici.
Pikaso piekrita. Pēc dažām minūtēm uzmetums bija gatavs.
– Cik esmu jums parādā?- jautāja sieviete
– Piecus tūkstošus franku, – atbildēja Pikaso.
– Bet jums bija nepieciešamas tikai trīs minūtes, – laipni sacīja sieviete māksliniekam.
– Nē, – iebilda Pikaso,- tam bija nepieciešama visa mana dzīve.
5. Parkā uz soliņa sēdēja meitene un rūgti raudāja. Tajā laikā,pa aleju ar savu trīsriteni brauca mazs zēns.Viņam bija ļoti žēl meiteni, tāpēc pajautāja:
-Tante, kāpēc tu raudi?
-Tu nesapratīsi, mazais, – atteica meitene.
Zēnam likās,ka viņa sāk raudāt vēl stiprāk, tāpēc turpināja:
– Vai tev kas sāp? Gribi, es tev uzdāvināšu savu rotaļlietu? Man ir daudz…
Meitene ieraudājās vēl vairāk:
-Vai, puisīt,- viņa atbildēja, – es nevienam neesmu vajadzīga, neviens mani nemīl…
Zēns paskatījās un pavisam nopietni jautāja :
-Tu tiešām visiem pajautāji?
