Vaļsirdīga atzīšanās: Es esmu sērijveida krāpniece

 

Es nekad nebiju domājusi, ka krāpšu. Nekad. Bet esmu bijusi precējusies divas reizes un krāpu abus vīrus. Es ar to nelepojos, es vaļsirdīgi atzīstos. Tas sākās ar emocionālām attiecībām, kad satiku kādu, kurš patiesi manī raisīja interesi, kā neviens cits. Pat tas fakts, ka es meklēju kaut ko jaunu – tas bija rezultāts tam, ka es neguvu emocionālu un fizisku baudījumu savās patreizējās attiecībās. Tas ir iemesls maniem sānsoļiem.

Pirmo reizi es apprecējos 23 gados, kas priekš manis bija pārāk agri, bet visas manas draudzenes jau bija precējušās, es biju kopā ar lielisku puisi, kas lika man smieties. Es ļoti bieži biju dzirdējusi, ka ir jāprecas ar labāko draugu, un es tā arī izdarīju. Tā bija ļoti liela kļūda. Es biju palaidusi garām to faktu, ka ir arī jāmīl un ir jābūt vismaz minimālai seksuālai tieksmei.

Pirmo reizi es piekrāpu, kad iemīlējos citā. Mana laulība nemaz nebija tāda, kādu es sev biju iedomājusies – un vispār ko nozīmē ”būt sievai”? Jau pirmajā gadadienā viss bija ļoti sarežģīti, bet vēl pēc gada mēs beidzot izšķīrāmies. Viņš nebija pie tā vainīgs un nebija izdarījis neko sliktu, viņš vienkārši nebija man piemērots. Starp mums nebija ķīmijas – es viņu nemīlēju. Kad es satiku citu vīrieti, es uzreiz sapratu, ka man pret viņu ir jūtas – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs laulībā. Mums nebija seksa, kamēr es nebiju šķīrusies, bet emocionālās attiecības sākās burtiski uzreiz kā mēs iepazināmies.

Ar šo vīrieti es apprecējos, kad man bija 27 gadi un vairāk kā pēc 10 gadiem es izšķīros jau otro reizi.

Es viņu krāpu vairākas reizes, mēz šķīrāmies uz vairākiem mēnešiem, mēģinājām citas attiecības, atkal sagājām kopā, mums kādu laiku bija labi, bet pēc tam atkal viss beidzās ar krāpšanu. Šoreiz mūsu attiecībās viss bija lieliski – mēs lieliski satikām, mīlējām viens otru, abi viens par otru rūpējāmies, bijām labākie draugi. Bet seksuālās attiecības jau vairākus gadus bija beigušās. Tās bija nevisai jau tad, kad mēs tikko apprecējāmies, bet ar laiku tās beidzās pavisam. Mums bija dažāda seksuālā apetīte. Viņam pietika ar divām reizēm gadā, bet man vajadzēja vismaz divas reizes nedēļā. Mēs par to runājām, pat konsultējāmies pie ģimenes terapeita, bet nekas no tā nemainījās. Bija atteikums pēc atteikumu, asaru pilnas naktis, depresija, bet pēc tam es padevos.Un man palika labi.

Es paliku kopā ar viņu tikai tāpēc, ka visādi citādi mums bija ļoti labi kopā. Es taču viņu mīlu un tas nekad nemainīsies. Bet viņš neapmierināja manas vēlmes un uzskatīja tās par dīvainām un neizpildāmām. Jā, es gribēju mīlēties regulāri. Nedaudz rotaļu, ķircināšanas un spēka… Un, ja tu nespēj man to dot, tad kāpēc tu ceri, ka es tev vienmēr būšu līdzās? Kas man bija jādara?

Bet man nav vajadzīgs sekss ar ko pagadās. Es mēģināju iepazīties dažādos specializētos saitos un biju pilnīgi vīlusies. Es vēlos īstas, intīmās attiecības ar lielisku seksu. Es nevēlos tuvību, kura sākas ar īsziņu: ”Nu ko, tu šovakar esi brīva?”. Nu nē, paldies!

Tagad es zinu, ja manī iezagsies doma par sānsoli, tad kaut kas īsti nav kārtībā manās attiecībās. Es varu aprunāties ar savu otru pusīti, mēģināt atrisināt situāciju, vai arī vienkārši ļauties emocijām un tad skatīties, kas no tā visa sanāks. Man reizēm sanāk būt pieaugušai un atrisināt radušās problēmas. Bet reizēm nesanāk – it sevišķi, ja netiek apmierinātas manas vēlmes. Šādā situācijā izvēle var mainīt visu, ko tu domā par sevi, par savām attiecībām, ko tu gribi darīt un ko tu sagaidi no nākotnes. Tas viss nav domāts cilvēkiem ar vājiem nerviem.

avots: soulpost.ru