Kāds vīrs visu savu dzīvi cītīgi strādāja un krāja savu naudu. Viņš bija īsts sīkstulis un mīlēja savu naudu tik ļoti, ka negribēja ar to šķirties pat pēc nāves. Pirms nāves viņš pateica savai sievai: ”Kad es nomiršu, ieliec visu manu naudu man zārkā. Gribu savu kastīti ar naudu paņemt sev līdzi”.
Viņš lika sievai apsolīt, ka viņa tā arī izdarīs. Un pienāca viņa nāves diena. Skopulis jau gulēja savā zārkā, to laida iekšā kapā, pēkšņi sieva lika apturēt ceremoniju, viņa ielika zārkā nelielu kasti.
Viņu labākais draugs vaicāja:
”Es ceru, ka tu neesi tik stulba, ka ieliki visu naudu tam vecajam skopulim līdzi?”
”Es taču zvērēju, ka izpildīšu viņa pēdējo vēlēšanos, esmu kristiete un savus solījumus es izpildu!”- atbildēja sieva.
”Tu gribi teikt, ka visu naudu līdz pēdējam centam, ieliki viņa zārkā?”.
”Jā, bet vispirms es visu naudu uzliku uz sava bankas konta un izrakstīju viņam čeku par visu summu. Čeku ieliku kastē, bet, kasti zārkā… Kad viņam naudu savajadzēsies, tad, lai izņem!’
ka es šo majas lapu iestasijies