Atzīšos, ik pa laikam mani pārņem aizkaitinājuma sajūta, kad mans vīrs kaut ko pasaka, kas man liekas pilnīgs absurds, bet viņa tā šķiet norma.
Tā notika arī šajā situācijā, kad mēs abi divi, pieauguši cilvēki, skatījāmies uz notiekošo no pavisam citādiem skatu punktiem. Kad viņš piedāvājās pieskatīt bērnus, es viņam pateicu visu, ko domāju …
Tā tad, vienā vakarā mans vīrs pateica, ka viņš pieskatīs bērnus nedēļas nogalē, jo es biju teikusi, ka man ir paredzēta satikšanās ar draudzenēm. Es aizturēju savu elpu un neko neteicu par to, ka vīrs to dēvē par bērnu pieskatīšanu. Savi bērni nav jāpieskata, tie ir jāaudzina un tas ir jādara abiem. Tāpēc gaidīju līdz nākamajai nedēļai, lai viņu pārsteigtu.
Nākamajā nedēļas nogalē mēs abi devāmies uz kāzām. Biju izdomājusi perfektu veidu, kā vīru pārmācīt. Sēdējām viesistabā un gaidījām, kad ieradīsies aukle. Pēc kāda brīža ieskanējās durvju zvans un mēs abi devāmies atvērt durvis. Biju nolīgusi aukli, kas ir vīrietis. Sākotnēji, mans vīrs izplūda smieklos, jo domāja, ka tas ir joks. Pēc tam, kad viņš tomēr saprata, ka vīrietis tiešām ir aukle, tad vīrs mani paaicināja virtuvē “uz pāris vārdiem”.
“Ko pie velna tu dari, nolīgstot vīrieti pieskatīt mūsu bērnus?!” vīrs bija sašutis. Es atbildēju: “Vīrieši arī var pieskatīt bērnus. Tu taču pieskatīji bērnus pagājušajā nedēļas nogalē?”
Vīrs bija pārskaities un atbildēja: “Kā pie velna es varu pieskatīt pats savus bērnus?” Es izplūdu smieklos un atbildēju: “Es nezinu, bet tu biji tas, kurš man piedāvājās pagājušajā nedēļā pieskatīt bērnus.” Viņš atbildēja, ka tā nav pieskatīšana. Tad es teicu: “Nu ko, tad šķiet, ka tu vari pieskatīt bērnus šonedēļ, ja tu nevēlies, lai tas vīrietis paliek ar bērniem.”
ar ko tas vis beidzas , tik tada vardu parmaina un vis.
Glups, bezjēdzīgs murgojums