VIŅA ZAUDĒ SAVU BĒRNIŅU,PĒC 20 GRŪTNIECĪBAS NEDĒĻĀM. STĀSTS AIZKUSTINA…

 

Drosmīgā sieviete ir izgājusi cauri ellei, piedzīvojot sava nedzimušā bērniņa nāvi. Tas ir smags pārdzīvojums jebkuram topošajam vecākam. (Brīdinām – nepatīkami skati!) Tādēļ jaunā sieviete dalās ar savu pārdzīvoto, lai spētu dotu atbalstu un iedvesmu citiem cilvēkiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā. Šis stāsta ir paveicis uzdevumu- tas aizkustina līdz sirds dziļumiem!

Naomi Anselmo dzīvo Meksikā, Aidaho štatā, viņa bija 20 nedēļu ilgā grūtniecībā, kad ar nepacietību gaidīja savu topošo dēliņu, bet 20. maijā viņš nomira, tā arī neieraugot pasauli. Viņas dēliņam bija radusies hromosomu anomālija, kas apstādināja iespēju tālāk augt un attīstīties. Viss, ko Naomi varēja izdarīt, bija dzemdēt mazo, vārgo, mirušo dēliņa ķermeni. Pēc vairākiem mēnešiem, Naomi publicēja foto ar sava dēla atliekām un tekstu viņa godināšanai: “Pēdējos divus mēnešus es esmu mocījusies sāpēs- gan fiziskās, gan morālās- zaudējot savu dēlu. Kad es devos uz slimnīcu, mani sagaidīja tikai 2 medmāsas, kuru vienīgais uzdevums bija parūpēties par mani. Mani ievietoja palātā gaiteņa galā, lai man nebūtu jādzird jaundzimušo kliedzieni. Kad pienāca mans laiks laist pasaulē mirušo puisīti, tad medmāsas bija ļoti maigas, kad viņu saņēma, nomazgāja un ietina, lai nesaplēstu viņa trauslo ādu un nesalauztu mazos pirkstiņus. Viņš bija nomiris jau pirms pāris dienām, bet visi attiecās pret viņu ar cieņu un līdzjūtību.”

Namoi jau ir 3 bērni, šim vajadzēja būt ceturtajam un kļūt par brālīti divām māsām un vecākajam brālim. “Viņa vērtību manās acīs neradīja tas, ka viņš bija ļoti gaidīts, saņemtu vecāku mīlestību, labu izglītību un veselības aprūpi. Viņa vērtība manās acīs nāca līdz ar to kādu tēlu viņš simbolizēja: Dievs bija veltījis savu laiku, aizņemtajā grafikā, taisot cunami, vētras, taifūnus, lai radītu mazu brīnumiņu sakot: “Mirkli, man ir jāuztaisa vēl viens. Viņa dzīve būs īsa, bet tā būs skaita. Šoreiz izlaidīšu vienu hromosomu.” Mēs ne vienmēr varam saprast, kas un kāpēc notiek uz šīs pasaules. Šeit, uz Zemes, mums ir ļoti šaurs skatījums, tāds, kad mēs nesaprotam, kāpēc notiek šīs sliktas lietas. Tas ir tas laiks, kad tev ir vienkārši jātic, jo mēs nezinām Dieva lielo plānu, ne sev, ne citiem.”