Fotogrāfs Filips Toledano kļuva par tēvu 40 gadu vecumā. Viņš atzinās, ka nekad nav sapņojis būt tēva un viņš katru reizi bijis tuvu ārprātam, kad pie viņa viesojās viņa draugi ar bērniem.
Tāpēc meitas Lulu piedzimšana kļuva Filipam par patiesu pārbaudījumu. Savu baiļu ceļu līdz kļūšanai par tēvu, viņš iemūžināja foto projektā.
Kad tu satiecies ar meiteni, visi jautā: ”Kad būs kāzas?”, kad tu appreci meiteni, visi jautā: ”Kad būs mazulis?” un , kad piedzims bērns, tad seko jautājums: ”Kad būs otrs?”.
Es biju dzemdību namā, kad pasaulē nāca mana meita Lulu. Ko es tad sajutu? Neesmu pārliecināts, ka tā bija mīlestība.
Uz jautājumu, vai man patīk būt tēvam, apkārtējie gaida tikai vienu atbildi. Un viņi bija neizpratnē, kad mana atbilde bija ”nē”.
Masa sieva Karla burtiski izzuda, kad pasaulē nāca Lulu.
Es ilgojos pēc viņas. Pēc mums abiem. Pēc mūsu telpas.
Mani samainīja pret šo citplanētieti.
Nākamos trīs gadus varam atvadīties no mierīga miega.
Viss ko darīja Lulu, bija pārsteidzoši. Gluži kā dokumentālajā filmā par savvaļu.
Es biju priecīgs, kad Lulu pirmo reizi nošķaudīja, vismaz kaut kas viņā ir cilvēcisks.
Pat mūsu suns neizrādīja nekādu interesi par Lulu. Izņemot tās reizes, kad viņa ēda, tas viņu vienmēr apbūra.
Viņa ir izsalkusi, vai slapja? Viņai ir auksti, vai karsti? Jebkura kontaktēšanās ar viņu līdzinājās kontaktam ar eksplozīvām lietām. Tikko Lulu biju iemidzinājis es ļoti uzmanīgi virzījos prom no viņas, jo nedod Dievs, kāds nepareizs solis un – BUM. Brēkšana. Brēkšana, kura man tik ļoti krita uz nerviem.
Es izgatavoju šķīvjus ar kliedzošas Lulu attēlu un rādīju tos katru reizi, kad viesi lūdz parādīt Lulu bildes. Man tas likās uzjautrinoši, bet Karla to protams nenovērtēja.
Sliktāk par bērna kliegšanu var būt tikai viņa gaidīšana. It sevišķi, ja tas notiek 2 naktī.
Un visas tās pudelītes, sildītāji, sterilizatori, kuri vienmēr, visur ir jāņem līdzi. Jo, redziet, tirdzniecības centrā ir pilns ar mikrobiem.
Priekš kam bērnam pirkt tik daudz košas mantas? Vai tad cilvēkam, kuram ir tikai 5 mēneši ir interesants absolūti viss? Pat, piemēram, parasts spainis, vai dokumentu mape? Vecāki ir gatavi nopirkt pilnīgi jebko, lai tikai bērns vairāk gulētu un mazāk kliegtu.
Kad Lulu būs 20, man būs 60. Interesanti, viņa mani uzskatīs par vecu, vai mēs būsim labākie draugi?
Man ir ļoti žēl, ka mani vecāki nomira vēl pirms Lulu piedzimšanas. Kopš piedzima Lulu, es viņu prombūtni izjūtu vēl vairāk. Es ļoti gribētu pavaicāt mammai, kāds es biju kā zīdainis.
Es kļūstu par vidusmēra tēvu un no man kļūst skumji. Tagad, satiekoties ar draugiem, es uzreiz ņemu savu viedtālruni un rādu meitas bildes: ”Es zinu, ka jums nepatīk bērnu fotogrāfijas, bet Lulu ir pavisam savādāka”.
Tagad, skatoties pagātnē, es saprotu, cik ļoti esmu izmainījies. No pasīva novērotāja esmu pārtapis par aktīvu dalībnieku. No fotogrāfa es pārtopu par tēvu.
Humors – tas ir tas, kas vieno cilvēkus. Tā ir man saprotama valda. Un drīz Lulu sāks tajā runāt. Esmu viņu atzinis, bet viņa – mani. Mēs saprotam viens otru.
Tas ir pārsteidzoši! Šajās bildēs ir tik daudz mīlestības, cik vēl nekad nav bijis!
Žēl, ka maniem vecākiem nebija iespējas iepazīties ar mazmeitu. Mammu, tēti, es ļoti ilgojos pēc jums. Es bieži Lulu stāstu par jums. Es daudz domāju par to, cik daudz jūs man esiet devuši un es ļoti ceru, ka spēšu tik pat dot savai meitai.
Vēlos atvainoties Karlas priekšā, jo zinu, ka viņai nebija viegli pieņemt manu atklāsmi.
Es vēlos atvainoties Lulu. Reiz viņa ieraudzīs šīs fotogrāfijas un izlasīs šos vārdus.
Es gribu, lai viņa zina: es esmu tik priecīgs, ka viņa man ir. Lulu, es tevi tik ļoti mīlu!
Padalies ar šo aizkustinošo rakstu!
avots: The Reluctant Father
