„Vai es varu apskatīt savu bērniņu?” jautāja jaunā, priecīgā māmiņa.
Kad mazulis, ietīts sedziņā, tika ielikts mātes rokās un kad viņa atvēra sedziņu, lai paskatītos uz mazuļa mazo sejiņu, viņa noelsās. Ārsts ātri pagriezās un paskatījās ārā pa slimnīcas logu. Mazulis bija dzimis bez ausīm.
Laika gaitā noskaidrojās, ka bērna dzirde bija laba. Tas bija vienīgi ārējais izskats, kas bija sabojāts.
Vienu dienu, kad zēns atgriezās no skolas un iekrita mātes skavās, viņa nopūtās, zinot, ka dēla dzīve būs pilna ar salauztas sirds brīžiem. Zēns izdvesa savu traģēdiju – kāds liela auguma puika bija viņu nosaucis par ķēmu.
Viņš izauga par izskatīgu zēnu, ar savu nelaimi. Iemīļots studentu vidū, viņš varētu kļūt par klases prezidentu, taču sava defekta dēļ tāds nekļuva. Viņš attīstīja literatūras un mūzikas talantus. „Gan tu sastapsies un iedraudzēsies ar citiem jauniem cilvēkiem,” viņa māte teica, jūtot labsirdību savā sirdī.
Tēvam bija vizīte pie ģimenes ārsta. „Vai nav iespējams neko darīt lietas labā?” „Domāju, ka mēs varētu operācijas gaitā pielikt Jūsu dēlam ausis, ja tās tiktu sagādātas,” teica ārsts.
Tā uzsākās meklējumi pēc personas, kas būtu tik dāsna un ziedotu savas ausis jaunajam cilvēkam. Pagāja divi gadi.
„Dēls, tu dosies uz slimnīcu. Es un māte atradām kādu, kurš ziedos tev ausis. Taču tas ir noslēpums.” Teica tēvs.
Operācija bija ļoti veiksmīga un izskatījās, it kā piedzimtu jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka ģēnijā, un skola un koledža bija pilna ar uzvarām un triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un sāka darboties diplomātiskajā dienestā.
„Bet man ir jāzina!” dēls nelikās mierā un izjautāja tēvu. „Kurš tik daudz deva priekš manis? Es nekad nespētu pietiekami atmaksāt tai personai.”
„Jā, es neticu, ka tu to spētu,” teica tēvs. „Bet vienošanās bija par to, ka tev nebūs zināt… vēl ne.”
Gadi paturēja šo dziļo noslēpumu. Bet reiz pienāca diena… viena no tumšākajām dienām dēla dzīvē. Viņš stāvēja ar savu tēvu kopā pie mātes zārka.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes biezos sarkanbrūnos matus, lai atklātu, ka mātei nebija ausu.
„Māte teica, ka viņa bija laimīga, ka neļāva nogriezt savus matus,” viņš maigi pačukstēja, „un neviens nekad neaizdomājās, ka māte ir mazāk skaista, vai ne?”
Patiess skaistums neslēpjas ārējā izskatā, bet gan sirdī. Patiesi dārgumi neslēpjas tajā, kas ir redzams, bet tajā, kas ir neredzams. Patiesa mīlestība neslēpjas tajā, kas ir izdarīts un par ko visi zina, bet tajā, kas ir izdarīts, bet nav zināms.
