Pediatru viedoklis šajā jautājumā kardināli atšķiras no psihologu viedokļa. Pediatri uzskata, ka pēc 10 mēnešu vecuma mazulim knupītis nav vajadzīgs, viņš tikai nodara ļaunumu veselībai (nepareizs sakodiens, problēmas ar valodu, nelīdzeni zobi).
Psihologi apgalvo, knupītis – tā nav atkarība, bet gan labākais draugs, mīļākā bērnu rotaļlieta. Viņu domā, ka šķiršanās ar to, bērnam var radīt diskomfortu un psiholoģisku traumu. Katram vecākam pašam ir tiesības izlemt, kad ir pienācis īstais laiks atstāt pagātnē šo pieradumu, bet 2 – 3 gadīgs bērns ar knupi mutē apkārtējos izsauc nevis apbrīnu, bet izbrīnu un nesaprašanu.
Metodes bērna atradināšanai no knupīša.
Metode Nr.1 „Pacietīgais”
Parasti vecāki izvēlas ilgstošāku (3 – 4 mēneši) un psihei mazāk bīstamu variantu. Katru dienu mamma pēc iespējas retāk cenšas dot bērnam knupīti. Kad bērns raud cenšas viņa uzmanību novērst (piemēram, ar spilgtu rotaļlietu) vai paņemt rokās, nomierināt ar jebkuru citu veidu nedodot knupi. Tā pakāpeniski, ar katru dienu knupītis mazulim kļūst par mazāk vajadzīgu priekšmetu. Vispirms nomoda stundas, vēlāk dienas un vēl vēlāk nakts miegu bērns pavada bez knupīša. Lai izmantotu šo metodi vecākiem vajag apbruņoties ar pacietību, neatlaidību un neizmērojamu mīlestību.
Metode Nr.2 „Pazušana”
Šajā metodē knupis krasi tiek izslēgts un uz visiem laikiem pazūd no mazuļa dzīves. Atjautīgie vecāki saviem bērniem izdomā milzīgu daudzumu veidu kā „atvadīties ” no knupīša. To „dāvina” sunīšiem, kaķīšiem un pelītēm, viltīgie vilki tos „nozog” visas ģimenes acu priekšā, „pazaudē” tos uz ielas, „atdod ” maziem bērniem, aprok zemē, katru dienu nogriež mazu gabaliņu līdz pilnīgai izzušanai. Kas tik nabaga knupītim nav „jāpacieš” ģimenē miera un saticības labā. Bērni labprāt tic šīm pasakām. Niķu rašanās gadījumā vecākiem vajag tikai atgādināt, ka bērns pats „labprātīgi” atvadījās, uzdāvināja, atdeva vai pazaudēja savu knupīti.
Metode Nr.3 „Aizmiegam bez māneklīša”
Sāciet ar pašu galveno –atradiniet bērnu no māneklīša aizmigšanas laikā. Kad bērns ir atvadījies no šī pieraduma viņš pārstāj zīst knupi arī dienas laikā.
Pieradināt bērnu aizmigt bez māneklīša, ja viņš tam ir ļoti pieķēries – nav viegls uzdevums. Pacentieties mēnesi pirms atteikšanās no knupīša izveidot jaunus, patīkamus aizmigšanas rituālus. Tad atvadīšanās no knupīša mazulim sagādās mazāk stresa. Par tādiem rituāliem var kļūt grāmatas lasīšana pirms aizmigšanas, muguriņas glaudīšana bērnam, šūpuļdziesmas dziedāšana. Atceraties, katram gadījumam, izdomāt ar ko var aizstāt māneklīti. Tā var būt mīkstā rotaļlieta, kuru mazulis ir izvēlējies, bet stresa gadījumā – jaunas rotaļas un sirsnīgi mammas apskāvieni. Pirmajai aizmigšanas reizei bez knupīša var izdomāt stāstu par kādu nabaga dzīvnieciņu, kuram nav knupīša un palūgt mazuli padalīties uz nakti ar knupīti.
Metode Nr.4 „Kad īstais laiks ir garām”
Nekrītiet izmisumā, ja jūsu bērnam ir 1,5 – 2 gadi, bet viņš pat nedomā šķirties no māneklīša, tas ir labojams. Pirmkārt, vajag pacensties paskaidrot viņam iemeslus kāpēc būtu jāšķiras no mīļākā knupīša. Pastāstiet mazulim, ka tas var viņam sabojāt zobiņus un radīt problēmas ar vārdu izrunāšanu. Nav vērts bērnu rāt, salīdzināt ar citiem un nekādā gadījumā nedrīkst izsmiet. Ja pierunāšanai nav nekādas jēgas, pamēģiniet mazo spītnieku pārspēt viltībā.
Pārspēt viltībā bērnu var ar diviem veidiem. Pirmais veids ir tāds, ka knupis ir jānoslēpj. Var aizbraukt pie vecmāmiņas, bet māneklīti „aizmirst” mājās. Jaunā vidē novērst mazuļa uzmanību būs daudz vieglāk. Otrais veids ir nogriezt knupīša lielāko daļu, lai bērnam nebūtu iespējas to zīst. Bērnam var izstāstīt, ka no meža bija atnācis lācis, gribēja knupīti zīst un nejauši nokoda gabaliņu.
Tikai vecāku pacietība un mīlestība ļaus knupim pazust no jūsu mazuļa dzīves uz visiem laikiem. Atliek tikai novēlēt veiksmi šajā pasākumā!
