Šim laimīgajam pārim kāzas bija paredzētas 2007. gadā. Tomēr svētkus bija jāatceļ, bet līgavainim nācās gaidīt astoņus garus gadus līdz laimīgajam mirklim.
\
Hisaši Nišizava un Mai Nakahara bija laimīgs pāris, viņi satikās divus gadus, līdz nolēmu savu savstarpējo saistību noslēgt oficiālā laulībā, 2007. gada martā. Jaunais pāris un vecāki gatavojās svinīgajam brīdim, līdz negaidīti sāpīga traģēdija pārrāva visus plānus.
Līdz kāzām bija palikuši vien trīs mēneši, kad līgava sāka sūdzēties par sliktu pašsajūtu. Jaunajai sievietei parādījās vājuma brīži, kā arī problēmas ar atmiņu, kuru dēļ viņa citreiz pat nespēja atcerēties, ko ir darījusi pa dienu. Turpmāk viss arvien vairāk pasliktinājās. Meiteni aizveda uz slimnīcu, pēc apskates tikai noteikts, ka meitenei ir psihiskas dabas traucējumi. Pēc pāris dienām viņas stāvoklis strauji pasliktinājās: viņas sirds apstājās, neticami, tomēr ārsti spēja glābt Mai. Diemžēl, pēc lēkmes meitene tā arī neatguvās un iekrita dziļā komā.
Radinieki un topošais līgavainis nespēja noticēt tik straujām izmaiņām. Nebija arī nekādas skaidrības, kāds ir šo seku iemesls. Hisaši nācās pārcelt kāzas uz nenoteiktu laiku. Viņš atradās blakus savai mīļotajai katru dienu, vairāku mēnešu garumā, kamēr viņa turpināja atrasties komā. Jaunais vīrietis atbrauca pie viņas no rīta un vakarā, kā arī no darba brīvajā laikā. Visas brīvdienas viņš pavadīja Mai palātā. Vīrietis centās kā vien varēja, lai palīdzētu savai mīļotajai – runājās ar viņu, veica masāžu, slēdza viņas mīļāko mūziku…
Pēc kāda laika ārsti noskaidroja, ka meitenei bija olnīcu vēzis, kurš provocēja retu neiroloģisku slimību – autoimūno limbisko encefalītu. Viens no pirmajiem šīs slimības simptomiem bija savādie atmiņas traucējumi. Tā rezultātā cilvēka antiviela, kura izstrādājas, lai cīnītos ar audzēju, sāka strādāt pret paša cilvēka nervu sistēmu un lēnām sagrāva smadzeņu darbību.
Mai tika veikta operācija, lai izgrieztu audzēju. Visi gaidīja ātru atveseļošanos, bet ārsti nespēja dot nekādas cerības. Rezultātā pagāja divi gadi, bet tuvinieki un līgavainis tā arī nesagaidīja, kad meitene atgriezīsies pie normāla veselības stāvokļa.
Mai tuvinieki bija izmisumā. Reiz Mai māte redzēdama līgavaiņa mocības, ieteica viņam meklēt citu meiteni, citu līgavu, veselu… Sieviete saprata, ka jaunā puiša dzīve paslīd garām. Visus baidīja nezināmais, jo Mai varēja arī nekad nepamosties no komas. Tomēr Hisaši nebija gatavs padoties. Viņš piekrita pacietīgi gaidīt, ticēt un solīja sagaidīt to brīdi, kad atkal varēs ieraudzīt mīļoto smaidām.
Mokošā neziņā un gaidās pagāja vēl divi, gari gadi. Reiz Mai beidzot atvēra acis. Tuvinieku prieku aizēnoja smagie slimības simptomi: meitene pazaudēja atmiņu un pārstāja atpazīt tuviniekus, viņa nereaģēja uz sarunām un mūziku. Šādā stāvoklī viņa atradās vēl veselu gadu. Visu šo laiku Hisaši pacietīgi ticēja pozitīvam iznākumam, viņš turpināja apciemot mīļoto ik dienu. Vīrietis ticēja, ka reiz mīļotā novērtēs un sapratīs, ka visu šo laiku viņš bijis viņai līdzās.
Tas ir neticami, bet šādā cerībā un gaidās pagāja vēl trīs gadi. Meiteni gulēja bez jebkādām emocijām un nereaģēja ne uz tuviniekiem, ne mīļoto.
Kādu dienu Hisaši kā parasti veica mīļotajai masāžu. Te viņš ievēroja, ka meitenes sejā noraustījās kāds muskulis. Pēc brītiņa tas notika vēlreiz.
Vēl pēc neilga brīža notika tas, ko Hisaši bija gaidījis tik ilgus gadus – Mai pasmaidīja. Pēc paša Hisaši vārdiem, tajā brīdī viņš izjuta tādu laimes sajūtu, ko aprakstīt pavisam noteikti nav iespējams. Puisis nespēja nosēdēt uz vietas, jo beidzot viņš ieraudzīja to, ko bija nozvērējies sagaidīt vairākus gadus atpakaļ.
Sākot no šī brīža Mai sāka ātri atveseļoties. Protams, tik ilga atrašanās komā nepalika bez sekām. Meitenei nācās no jauna mācīties ēst, staigāt, runāt un pārvaldīt savu ķermeni kā tādu. Tomēr Hisaši mīlestība un atbalsts deva viņai spēkus. Mai apsolīja, ka kāzu dienā aizies līdz altārim pašas spēkiem. Un lūk, pēc astoņiem, gariem gadiem – 2014. gadā Hisaši atkal piezvanīja aģentūrai, lai vēlreiz noteiktu kāzu datumu.
Svinības notika 21. decembrī 2014. gadā. Uz kāzām tikai ielūgti ne tikai radi un draugi, bet arī klīnikas medicīniskais personāls, kur Mai visus šos gadus ārstējās. Meitene, ar asarām acīs un mātes atbalstu, lēnītēm devās pie altāra. Šis pāris piedzīvojis neticamus pārbaudījumus, tomēr viņu kopīgais spēks un neatlaidība tika apbalvoti.
Nav iespējams aprakstīt arī līgavaiņa emocijas, kurš tik ilgus gadus bija pacietīgi gaidījis šo brīdi – redzēt kā viņa mīļotā smaidot nāks viņam pretī pie altāra.
Mai atradās komas stāvoklī astoņus, garus gadus un Hasaši visu šo laiku bija blakus, viņa ticība bija tā, kura deva viņam spēkus. Puisis mīlēja meiteni no visas sirds un viņa kvēlākā vēlēšanās bija redzēt šo meiteni, kā savu sievu. Kāzu laikā praktiski visiem viesiem bija asaras acīs, šis ir stāsts par patiesu mīlestību un uzticību, stāsts, kurš no tiesas liek noticēt īstenām jūtām, kuras palīdz notikt brīnumam.
avots: marketium.ru
