Vendija Bredšova ir kādas ASV, Floridas skolas bijusī skolotāja. Mēs sakām “bijusī”, jo Vendijai nesen piedzima meita un viņa nolēma aiziet. Iemesls burtiski satrieks!
Vendija bija sākumskolas skolotāja. Viņas skolēni bija bērni 6 līdz 9 – 10 gadu vecumā. Pēdējā laikā viņa vienkārši nespēja paciest visus jaunievedumus izglītības jomā, kuri neatbilda bērnu attīstības līmenim. Kad viņai parādījās savs bērns, Vendija saprata: ir laiks iet prom.
Viņa uzrakstīja šādu vēstuli skolas administrācijai:
“Man patīk mācīt. Man patīk redzēt savu skolēnu acis, kurās spīd jaunas idejas. Man patīk uz viņiem skatīties, kad viņi ar lepni paceltu galvu gūst rezultātus. Man patīk skatīties, kā mani skolēni cienīgi un cēli tiek galā ar cietajiem riekstiem, izsakot savu viedokli un nevēloties apvainot oponentu. Es vienkārši gribēju palīdzēt šiem bērniem, savam rajonam un pilsētai. Es gribēju sagatavot viņus tam, lai viņi kļūtu par skolotājiem. Galu galā, es tikai tāpēc centos iegūt visus savus diplomus izglītības jomā. Esmu neskaitāmas stundas pavadījusi darbā un mājās, cenšoties izstrādāt jaunu izglītības metodiku. Man ne tikai patīk mācīt. Es lieliski māku un mācēju to darīt pat tad, kad amdinistrācija nolēma ieviest līdz galam neizstrādātu atzīmju sistēmu.
Mani, tāpat kā daudzus citus skolotājus šajā valstī, sāka uztraukt traucējošās reformas izglītības sistēmā. Šie jaunievedumi manus skolēnus apdala ar iespēju iegūt labu izglītību. Mācības, kas atbilst attīstības līmenim – tas ir stūrakmens, uz kura balstās bērnu apmācība agrīnā vecumā. Šīs metodikas efektivitāte tika pierādīta ar pētījumiem jau daudzus gadus atpakaļ. Bet jaunās reformas ne tikai atstāj novārtā šos pētījumus. Saskaņā ar šiem jaunievedumiem, skolotājam ir jāseko tām metodikām, kuras nav efektīvas un, vēl vairāk, kaitē bērna attīstībai. Manai vēstulei ir arī personīga motivācija. Es vairs nespēju atrast attaisnojumu tam, ka mani bērni raud. Viņi raud, kad saprot, ka vienkārši nevar tikt galā ar šo vai citu uzdevumu. Iemesls ir viens – tas neatbilst viņu attīstības līmenim, bet viņiem tie ir jāizpilda. Viņi raud, kad viņu rokas dreb, jo bērnam vienkārši nav jāmāk tikt galā ar datorpeli uz 10 gadus veca datora, pie tam, datorklase vienmēr ir ciet “tehnisku iemeslu”’ dēļ pēc stundām. Viņi acis piepildās ar asarām, kad viņi nevar uz klaviatūras atrast burtus, kurus tik tikko iemācījušies.
Bērniem taču nav tikai jāraud. Daži uzvedas tā tāpēc, ka viņi ir “slikti” vai “stulbi”, nevis tāpēc, ka viņi nevar nosēdēt uz vietas vai nezin sabiedrības uzvedības normas. Es rakstīju diplomdarbu par tēmu uzvedības traucējumi, un ar pārliecinātību var teikt, ka šiem bērniem nav nekādu attīstības traucējumu. Traucējumi ir sistēmā, kura no viņiem prasa tik daudz, ka tas neatbilst viņu vecumam. Traucējumi ir sistēmā, kura skolotājus ieliek dīvainos rāmjos, kas prasa no bērniem neiespējamo. Traucējumi ir sistēmā, kura rezultātus izvērtē pēc skalas, kas neatbilst realitātei.
2015. gada 8. jūnijā mana dzīve kardināli mainījās, jo piedzima mana meita. Es atceros pirmo nakti slimnīcā, kad es sēdēju pie viņas gultiņas un domāju: “Pēc 6 gadiem tu iesi uz skolu kopā ar mani…” Likās, ka tā ir vien nevainīga doma, bet man kļuva kaut kā ne visai labi. Es neatdošu savu meitu šai nesakārtotajai sistēmai, un es pati negribu palikt par tās daļu. Lūdzu pieņemt manu iesniegumu par atlūgumu.
Ar cieņu,
Zinātņu kandidāte Vendija Bredšova”
Аutore: Wendy Bradshaw
Iespējams, ka problēma, kuru aizskāra šī skolotāja, dažādās valstīs ir izjūtama savādāk. Bet lieta nav par to. Lieta ir tāda, ka daudzās sistēmās, tai skaitā arī izglītības sistēmā, ir viens zīmīgs mīnuss – tās izstrādā, ņemot vērā kaut kādus no realitātes attālinātus “standartus”, neņemot vērā tā saucamo “galapatērētāju” vajadzības un vēlmes. Tieši tāpēc šīs skolotājas vēstule guva tik kolosālu rezonansi – jo viņa atklāti paziņoja par to, kas vairāk vai mazāk uztrauc katru no mums.
avots: marketium.ru
