Kad kārtējo reizi avīzē parādās briesmīgie virsraksti “nogalināja sievu”, ”līdz nāvei piekāva” vai kaut kas tamlīdzīgs, es cenšos neielūkoties komentāros. Tāpēc, ka vienalga kādas zvērības notiks ar sievieti, komentētāji pārsvarā rakstīs kaut ko tādā garā: “pati vainīga”, “kāpēc neej prom no viņa”, “pati viņu tik tālu esi novedusi”, “redzēji, ar ko precies”.
Kāpēc viņa nav aizgājusi projām? Tāpēc, ka meitenes jau no bērnības māca, ka vardarbība tā ir mīlestības izpausme. Meitenes, atcerēsimies kā tas notiek.
Tev ir astoņi gadi. Aizmugurē sēž puišelis, kurš katru stundu tevi rauj aiz bizēm tā, ka acīs sariešas asaras. Tu lūdz viņam izbeigt, bet viņš to nedara. Tu atceries, ka “meitenes nekaujas” un ar savu problēmu ej pie skolotājas, kura apķer tevi un maigi smaidīdama saka, ka tu viņam patīc, ka zēni šajā vecumā nemāk citādāk izrādīt savas simpātijas, tāpēc rausta meitenes aiz bizēm. Reti kurai meitenei paveiksies, ka adekvāti vecāki dos padomu pāridarītājam sadot pa degunu. Daudz biežāk viņi apstiprinās skolotājas teikto.
Tev trīspadsmit gadi. Starpbrīdī zēns, kurš tev patīk, paceļ tavus svārkus tā, lai apkārtesošie varētu saredzēt zeķubikses un apakšbiksītes. Visi smejas un rāda ar pirkstiem uz tevi, un tu, nosarkusi, ar asarām acīs, ej uz tualeti un tur klusumā mēģini pārdzīvot savu kaunu. Rij dusmu asaras un domā, ka klasē vairs neatgriezīsies. Bet tu vienalga atgriezies un mēģini tēlot, ka nekas nav noticis. Skolotāja nepalīdzēs, draudzenes arī, jo, ja arī viņām bija tikpat “gudra” skolotāja, tad viņas pateiks, ka stulbais zēns nezina kā izrādīt savas simpātijas, tāpēc to dara tādā veidā.
Tev ir septiņpadsmit gadi. Tikšanās reizē, puisis tevi piespiež pie sienas, lai iebāztu roku zem blūzes un aptaustītu krūtis. Tu lūdz viņam izbeigt to darīt, bet viņš tevi vēl stiprāk piespiež pie sienas un tu atceries, ka “zēni citādāk nemāk izrādīt savas jūtas” un atļauj viņam to turpināt. Piekrītu, tā nedara visi. Bet tā dara daudzi.
Tev jau divdesmit pieci gadi. Tavs vīrs, kurš attiecību sākumā bija tik mīļš, maigs un rūpējās par tevi, tagad sit tevi tādēļ, ka viņa atnākšanai nav uzsildītas vakariņas vai tu pārāk skaļi runā, vai… Nav svarīgi, kur ir iemesls, tas atradīsies vienmēr. Tas ir tāpēc, ka viņam kaut kur ir jāizliek sava agresija. Tā esi tu. Un tu neaiziesi. Jo tu jau esi pieradusi, kad tev dara sāpīgi un nepatīkami, neizrādīt pretestību un neatbildēt ar to pašu. Tu esi pieradusi vardarbību uztvert kā mīlestības izpausmi.
Mīļie vecāki, nemāciet savām meitām, ka vardarbība tā ir mīlestības un simpātiju izpausme.
Māciet savus dēlus izrādīt simpātijas normālos veidos.
Tad mums nevajadzēs lasīt, ka vīrs ir nogalinājis sievu un uzdot jautājumu “kāpēc viņa neaizgāja projām?”.
avots: cluber.com.ua
Ne tikai skolā un ne tikai no zēniem,bet jau bērnībā ģimenēs,bērnudārzos uc.mēs pierodam pie vardarbības. Tapēc arī vēlāk ir tik grūti pret to sacelties.
Nu pilnīgas muļķības, patiešām sievietēm ir kaut kāda aizture, neviens tā nemāca, bet pašām bail, jo , ja blakus vīrietis, ka tikai ir. Nu ejat prom un pie pirmās reizes, neviens cits jūsu dzīvi nedzīvos un ordeni nedos par varmāku vīrieti ne tik…
Tie cilveki kas atstaj sos komentarus pati vainiga, vajadzeja aiziet utml. Jus nezinat ka ir but sada situacija. Pati tam izgaju cauri un pirms piedzivoju uz savas adas domaju ka es jau to nepielautu. virietis kas sit sapina morali, skalo smadzenes. Tu esi novesta lidz tadam psihalogiskam stavoklim, kad tici ka ta ir Norma. Prom neej, jo bail ka atradis UN nositis, ka esi aizgajusi. Mana situacija palidzeja draudzene. Manam stastam ir visai skumjas beigas, bet galvenais ko velos pateikt ir- neizsakat viedokli par lietam UN situacijam kuras nekad neesat bijusi vai bijusas. Mans padomas visam sievietem laws vel iet cauri piedosanai UN doma ka ta ir normali UN Jayw nekas labaks man dzive nespid jums ir visa pasaule pie jusu kajam. Uzdrosinaties palugt kadam palidzibu lai uzsaktu jaunu dzive, no
Es to izdariju. Es zinu ka ir dzive bez un pec vardarbigam attiecibam.