Viņš atstāja viņu ar 6 bērniem un 75 centiem kabatā. Tas, ko viņa atrada mašīnā, aizkustināja līdz asarām

 

Katram dzīvē gadās smagi brīži, katram tie notiek savādāk, tomēr tā vai citādi ir reizes, kad nākas savilkt ciešāk jostu, skaitīt pēdējos centus, labot esošo apģērbu tā vietā, lai iegādātos jaunu jeb censties savilkt galus kopā. Vienīgais, kas šajos smagajos dzīves posmos dāvā kādu cerību un atbalstu ir mīlestība. Tieši tā dod spēku dzīvot tālāk un nenolaist rokas. Bieži nav pat svarīgi, no kā nāk šī mīlestība – radiem, draugiem, mīļotā vai iespējams kāda svešinieka. Galvenais ir sajust tik ļoti nepieciešamo sirds siltumu.

Melnā dzīves strīpu nomaina baltā un citreiz šī maiņa notiek visai pārsteidzošā un negaidītā veidā. Šis stāsts ir tieši tāds un to patiešām var nosaukt par vienu no aizkustinošākajiem un skaistākajiem reālās dzīves stāstiem. Notika tas sen un ne ar mani, bet ērtības labad pārstāts būs pirmajā personā.

Kādā 1960. gada dienā es pamodos no rīta, manā paspārnē bija 6 izsalkuši bērni, bet kabatā 75 centi. Mūsu tētis no ģimenes aizgāja, manās rokās atstājot piecus puisīšus, kuriem bija no 3 mēnešiem līdz 7 gadiem un 4 gadus vecu meitiņu.

Bērni paniski baidījās no tēva klātbūtnes. Tiklīdz viņi izdzirdēja piebraucošās automašīnas atsperes nočīkstēšanu, viņi bēga un slēpās zem gultām. 15 dolāri – summa, kuru viņš atstāja pārtikas produktu iegādei uz nedēļu. Viņa aiziešana nozīmēja, ka vairāk nebūs piekaušanas, bet – nebūs arī pārtikas.

Ja Indianā toreiz eksistēja sociālās palīdzības dienests, tad es personīgi par to neko nezināju. Es ātri savācu bērnus, kamēr vien viņi izskatījās daudz maz cilvēcīgi, uzvilku labākās drēbes, kuras viņiem biju šuvusi pati, iekārtojušies vecajā pikapā, mēs devāmies darba meklējumos.

Mēs ieskatījāmies katrā fabrikā, veikalā vai restorānā, kurš bija atrodams pilsētā. Tomēr visur nācās saņemt atteikumu. Pieklusušie bērni sēdēja mašīnā un centās labi uzvesties, kamēr es centos atrast kādu, kurš mani uzklausītu. Es cilvēkiem teicu, ka esmu gatava iemācīties darīt jebko, jo man patiešām ļoti vajadzīgs darbs. Pēdējā vieta, kur mēs iebraucām bija kāda ātrās ēdināšanas vieta, kura atradās pilsētas nomalē. Šajā iestādē algas vietā tika izsniegtas kvītis, kuras varēja apmainīt pret precēm. Vieta saucās Lielais Ritenis.

Šo iestādi vadīja padzīvojusi sieviete vārdā Greja. Viņai bija nepieciešams darbinieks nakts maiņā no 23.00-07.00, alga bija 65 centi stundā un sieviete teica, ka varu sākt jau šodien.

Es aizbraucu mājup un tūdaļ pat sameklēju meiteni, kura piestrādāja par auklīti. Es vienojos, ka viņas samaksa būs dolārs par nakti. Mēs norunājām, ka viņa var nākt ar savu pidžamu un snaust uz dīvāna, pēc tā, kā bērni tiks nolikti gulēt. Šāds darījums meitenei bija pa prātam un viņa piekrita palīdzēt.

Un tā sākās mans darbs. No rīta es atbraucu uz mājām, modināju auklīti un ar dolāru kabatā sūtīju viņu prom uz savām mājām. Auklītes samaksa bija pietiekoši laba daļa no tā, ko es nopelnīju par vienu nakti. Ar laiku pie ikmēneša izmaksām pievienojās arī rēķini. Tad sākās jauna ķibele – automašīnas riepas nolaida gaisu, man nācās stāties pusceļā uz un no darba, lai tās par jaunu piepumpētu.

Kādā pelēkā rudens rītā es ar auto biju piebraukusi pie mājas, kad ievēroju, ka uz aizmugurējā sēdekļa novietotas četras, pavisam jaunas riepas. Ne zīmītes, itin nekā, tikai četras, jaunas riepas. Vai tiešām Indianā kursē eņģeļi, man citu domu galvā nebija.

Vienojoties ar vietējo auto remonta darbnīcu, es uzkopu viņu telpas, bet viņi man nomainīja riepas. Izberzt viņu grīdas bija daudz smagāk, nekā nomainīt četras riepas. Tā ka darījums no manas puses bija vairāk nekā ekvivalents.

Pēc kāda laika es sāku strādāt 6 naktis, nevis 5, kā iepriekš. Tomēr ar to tik un tā nepietika. Tuvojās Ziemassvētki un es jau tad zināju, ka naudas uz bērnu dāvanām man nebūs. Atrodot vecu burku ar krāsu es sāku labot un atjaunot viņu rotaļlietas, bet pēc tam noslēpu tās pagrabā, it kā tās būtu no Ziemassvētku vecīša. Vēl bija problēma ar apģērbu, mūsu drēbēm bija ielāps uz ielāpa.

Ziemassvētku vakarā cilvēki kā parasti sēdējā kafejnīciņā un dzēra kafiju. Starp viņiem bija trīs tālbraucēji – Les, Frenks un Džims un viens vīrietis no patruļdienesta vārdā Do. Viņi visi draudzīgi un moži sarunājās, klausījās mūziku un gaidīja saullēktu.

Kad 7.00 Ziemassvētku rītā bija laiks doties mājās, tad es nenoslēpjamu sajūsmu atklāju, ka manas automašīna ir aizpildīta ar dažāda izmēra un krāsu kārbiņām.

Vienā no kārbām bija džinsi izmērā no 2-10, ieskatījos citā – tur bija visdažādākie t-krekli, es turpināju apskatīt kastes – citās bija atrodamas konfektes, cepumi, saldumi, konservēti dārzeņi, kartupeļi un citi tik ļoti nepieciešami pārtikas produkti. Bija atrodami pat milti un mīkla pīrāgam. Tajā pašā kastē bija atrodami arī dažādi tualetes piederumi un mazgāšanas līdzekļi, kā arī piecas lieliskas spēļu automašīnas un brīnišķīgas lelle.

Es braucu mājup un nespēju noticēt, ka ar mani noticis tāds brīnums. Mana sirds bez maz vai plīsa no pateicības. Nekad dzīvē neaizmirsīšu manu bērnu laimīgās sejas tajā dzestrajā ziemas rītā.