Kāds mans lasītājs bija neizpratnē par to, ka labs viņa draugs mēdz aizņemties naudu vai lietas, bet atpakaļ saņemt tās var tikai pēc vairākkārtējas atgādināšanas. „ Kuri ir tie tipi , kas neatdod parādus laikā? Ciest nevaru, ka jāatgādina pēc tam 10x”
Jā, tiešām, ir tādi cilvēki, kuri parādus vai aizlienētas lietas atdod tikai pēc vairākkārtējas atgādināšanas.
Tas ir tāpēc, ka cilvēkiem ir dažāda attieksme pret otra cilvēka vajadzībām, savstarpējām attiecībām. Vieni (loģiskie intuitīvie tipi – Robespjērs, Balzaks, Donkihots, Džeks) diezgan slikti izprot to kā jūtas otrs cilvēks, kāpēc viņš raizējas, nervozē, uztraucas, apvainojas, un pavisam nesaprot, kā šīs viņa ciešanas novērst. Tāpēc tādu „nieku” kā parādu atdošanu nekādi nesaista ar cilvēka sajūtām, emocijām, draudzību. Tu man aizdevi, jo tev taču bija! Viņiem nauda ir vienkārši papīra gabals, no kura nekādi nevar būt atkarīga cilvēka dzīvība. Savukārt tie (sensori ētiskie tipi), kas naudu vai lietu aizdevuši, domā – kāpēc tad, kad ņēmi, tad nauda nebija tikai papīra gabals? Kāpēc tad tai bija vērtība?
Loģiskie ir neizpratnē – vai tad Tev gabals nokrita, ka atdevu parādu pāris nedēļas vēlāk? Nabags taču no tā nepaliki… Un pilnīgi nesaprot, kāpēc par to būtu jāsarīko izskaidrošanās, skandāls, ja reiz viss ir beidzies laimīgi, parāds atdots.
Pēc loģiskajām shēmām jau viss ir kārtībā. Turklāt, loģiskie tipi nav arī īpaši prasmīgi sarunātāji. Ja ir gadījusies kāda aizķeršanās ar naudu, kas pat varētu būt attaisnojošs iemesls naudu atdot vēlāk, loģiskais intuīts nesteigsies par to sarunāt ar aizdevēju. Viņš domā – man pašreiz naudas nav, un atdošu taču kad būs, neuztraucies. Aizdevējs tad jūtas piekrāpts, jo ir aizdevis, lai palīdzētu no tīras sirds, nevis tāpēc, ka pašam bija lieks, iespējams, pat atrāvis kaut ko sev, bet beigās izjūt aizvainojumu un vilšanos. Viņš sagaida pateicību par to, ka ir palīdzējis.
Patiesībā parādnieks tā nedara speciāli, ja vien nav īpaši izsmalcināts nelietis. Parasti labi audzinātiem cilvēkiem kāds ir iemācījis, ka parādi un aizlienētas lietas ir jāatdod, un tas jādara laicīgi. Arī loģiskie intuīti visi nav hroniski parādnieki, tomēr tieši viņiem visbiežāk gadās feileri šādās lietās.
Par to visvairāk pārdzīvo ētiskie tipi, kas šādu rīcību cieši saista ar attieksmi pret viņiem personīgi. Kā viņš tā var?! Savu neapmierinātību ar šādu uzvedību viņi nekad arī neslēpj, parādnieku kaunina un nekautrējas pamācīt, ka tā darīt nav labi. Lai arī parāds beigās tiek atdots (atgūts), abas puses vienalga paliek pilnīgā neizpratnē par to, kāpēc otra rīcība bijusi tik nesaprotama.
Ētiskie sensorie tipi pret parādu atdošanu attiecas citādi, balstoties uz savu pasaules uztveri. Viņi zin, ka jebkas jāatdod laikā un vēl ar nelielu pateicības dāvaniņu. Te ir svarīgs apsvērums „tu man palīdzēji, tāpēc es nedrīkstu tevi pievilt”, lai arī citā reizē varētu rēķināties ar palīdzību, lai nesabojātu attiecības un nesagādātu otram neērtības. Ja palīdzība būs vajadzīga tev, vari ar mani rēķināties!
Es nesaku, ka nevajag aizdot naudu vai palīdzēt loģiskajiem intuītiem, tomēr daudzi pārpratumi izpaliks, ja zināsim un ņemsim vērā viens otra pasaules uztveri, attieksmi pret lietām. Šīs ikdienas situācijas izprast un pieņemt vislabāk palīdz socionika.
