Man šķita, ka tūlīt mana sirds izlēks ārā pa muti vai varbūt pārstās sisties no spriedzes, kura bija pārņēmusi visu manu ķermeni. Un tas ir pilnīgi saprotams, ja ņem vērā to, ko tūlīt grasījos izdarīt. Kuru katru mirkli pa durvīm var ienākt viņa – sieviete, kura aizgāja kopā ar manu vīru, atstājot mani kā vientuļo māti kopā ar diviem maziem dēliņiem.
Pirms diviem gadiem es uzzināju par viņas eksistenci, šeit man palīdzēja privātdetektīvs. Atceros, kā paskatījos uz viņu melnbaltā foto. Es biju pārāk šokēta, lai spētu raudāt. Viņa tika nobildēta brīdī, kad gāja ārā no mana vīra viesnīcas numura ar somiņu un spilvenu rokās.
“Vai tad viņa nezināja, ka hoteļos ir savi spilveni?” – man pat gribējās iekliegties, bet tas tāpat būtu bezjēdzīgi. Man nācās norīt savu lepnumu un iet tālāk.
Mans vīrs pat necentās mazināt manas sāpes. Pēc pāris dienām viņš atzinās, ka viņam bijis ilgstošs romāns, tomēr – viņš lūdza dod šai laulībai otru iespēju.
“Es pieļāvu kļūdu,” viņš teica “tagad es nākšu mājās agrāk, mēs kopīgi ēdīsim vakariņas, mēs atkal būsim viena ģimene…”
Mana iekšējā balss teica, ka tas nevar būt pareizi. Ja cilvēks mani patiešām mīlētu, viņš nebūtu krāpis. Es jutos piekrāpta, nemīlēta un pat mīlestības necienīga, bet es jutu, es zināju, ka esmu pelnījusi ko labāku. Šķiršanās bija vienīgā iespēja.
Kā viss mainījās pēc šķiršanās
Nākošo divu gadu laikā es izgāju cauri vairākām stadijām: sāpes, izmisums, naids un bēdas. Bet es biju apņēmusies mainīt savu dzīvi, kļūt stiprāka. Maniem puikām bija tikai 2 un 3 gadi, kad mēs izšķīrāmies un, ja es vēlos, lai viņiem nav jāpārdzīvo atbaidošās manas pēc-šķiršanās sekas, man bija jābūt laimīgai mammai. Es sāku apmeklēt psihologu, nodarboties ar sportu, labāk ģērbties. Es ceļoju kopā ar dēliem, satikos ar vīriešiem, bet tas viss līdz brīdim, kad satiku to, par kuru biju pārliecināta, ka viņš man nekad nepiekrāps.
Tagad mans bijušais vīrs un viņa tagadējā mīļākā jau dzīvoja kopā un mani bērni pavadīja laiku arī ar viņu. Viņa tiem pirka dāvanas un apģērbu, brauca ar viņiem atpūsties. Viņi atbrauca un stāstīja smieklīgus un jocīgus atgadījumus, to skaitā arī par viņu. Ārēji es smējos līdzi, bet iekšēji es viņu ienīdu.
Es viņu ienīdu par to, ka viņa aizveda manu vīru, neņemot vērā to, ka viņš ir precēts un, ka viņam ir bērni. Es viņu ienīdu par to, ka viņa viņu aizturēja darbā, kamēr es sēdēju viena – bezpalīdzīga un histēriska, par to, ka viņa mani padarīja par vientuļo māti, par to, ka viņa izmainīja manu bērnu dzīvi un sagrāva mūsu ģimeni.
Es jautāju pati sev: vai viņa ir izskatīgāka par mani? Slaidāka? Kas viņai ir tāds, kā nav man? Es centos izvairīties no tikšanās ar viņu vairāku iemeslu dēļ. Ko es jutīšu, kad paskatīšos viņai acīs? Vai man pietiks drosmes paspiest viņai roku? Vai arī es neizturēšu un sākšu kliegt uz viņas? Iesitīšu? Varbūt pateikšu paldies par to, ka viņa man atņēma vīru un iznīcināja mūsu ģimeni?
Bet tad man gadījās apmeklēt 40 dienu personības izaugsmes kursus jogas studijā, pēc šī kursa katram dalībniekam bija uzstādīts savs mērķis, kuru viņam vajadzēja sasniegt: notievēt, kļūt labākam, stiprākam… Es zināju, ka mans mērķis ir beidzot atvadīties no pagātnes, lai es varētu turpināt savu ceļu. Un tādēļ man ir jāsatiekas ar viņu.
Un tagad, kad es gaidīju kafejnīcā, mana sirds gatavojās izlēkt pa krūtīm. Man bija bail. Viņa bija vecāka par mani, bet viņai nebija bērnu, tas nozīmē, ka viņai droši vien nebija nokarājošās krūtis, kuras izskatījās labi pat bez krūštura. Viņas vēders droši vien ir plakans un neizstaipījies, atšķirībā no mana. Un man vēl ir divas rētas, palikušas no ķeizargrieziena. Es biju pārliecināta, ka viņai patīk nēsāt augstpapēžu kurpes, tad es paskatījos uz savām krosenēm un domas ritējums zaudēja jebkādu kontroli.
Es pārcēlos atpakaļ laikā, kad mans bijušas vīrs brauca komandējumos gandrīz katru nedēļas nogali. Jūtas, kuras es centos apslāpēt, atkal pieņēmās spēkā. Tās jūtas, kuras man lika justies nevēlamai, nemīlētai un pat mīlestības necienīgai.
Es noslaucīju savas nosvīdušās rokas sporta biksēs. Elpo, vienkārši elpo. Es dzirdēju savu pulsu. Jutu, kā sitas sirds. Es atvēru savas tējas krūzītes plastmasas vāciņu un ieelpoju tējas garaiņus, mans pulss mazliet izlīdzinājās. Es pacēlu acis un redzēju, ka viņa tuvojas manam galdiņam. Es cieši paskatījos viņas zaļajās acīs, pastiepu roku un pasmaidīju.
Vienā mirklī es izskatīju visas detaļas: viņas plato smaidu, žilbinoši tumšos matus, ideālo manikīru. Viņa bija uzvilksi kreklu un šaurus džinsus, kājās kovboju tipa zābaki. Pēc divu gadu terapijas un ārstēšanās es sastapos ar savu slēpto ienaidnieku. Un biju pārsteigta pati par sevi.
“Paldies, ka tik labi rūpējies par maniem bērniem, kad viņi ir ar tēvu,” es viņai teicu, “es zinu, ka ar viņiem nav viegli, bet man prieks, ka Tu vienmēr esi gatava palīdzēt”.
Šie vārdi no manas mutes izrāvās pilnīgi negaidot, tomēr tie bija patiesi. Jo tas patiešām ir labi, ka viņa uztraucas par maniem bērniem, kamēr viņi ir pie viņu tēva. Un kāda gan jēga no mana naida? Ko es no tā iegūšu?
Vēl es konstatēju, cik viņi labi piestāv viens otram: mans bijušas vīrs un viņa. Un cik ļoti saderam mēs: es un mans jaunais vīrietis. Mums katram ir savs dzīves stils, savas prioritātes. Es beidzot biju gatava viņai piedod un nomierināties. Naids izkūpēja gaisā un es beidzot no sirds biju gatava samierināties ar šķiršanās faktu.
Kopš tā laika mēs pat sadraudzējāmies. Es vienmēr ielūdzu viņu uz bērnu dzimšanas dienām un viņa lūdz ciemos mani. Mēs bieža sarakstāmies par bērniem, par fitnesu un vēl daudz ko citu. Kādu reizi mēs iegādājāmies suni, bet, kad sapratām, ka nespēsim tikt galā, atdevām to viņas vecākiem. Savukārt viņa palīdz maniem bērniem satikt savu mīluli.
Mēs esam liela, laimīga ģimene. Mūs kopā saveda liktenis, jāsaka visai neveiksmīgos un dīvainos apstākļos, bet vismaz nu es saprotu, ka mēs esam vienā komandā.
avots: soulpost.ru
