Šo spēli aprakstījis Ēriks Berns. Un, kaut arī tā radusies Amerikā, to var sastapt arī pie mums. Un kā vēl.
Laulātie bieži apvaino viens otru ar šādu frāzi. Talākā attīstības fāzē tā pārtop par spēli “Ja tevis nebūtu”.
Bēda tāda, ka šo spēli samērā ātri apgūst bērni, un pēc tam neapzināti to spēlē visas dzīves garumā praktiski visās grūtajās situācijās. Te laiks vainīgs, tad valdība, tad kaimiņi. Bet visvairāk vainīgi, protams, ir laulātais(ā) un bērni.
Ļoti interesants arguments, kuru ļoti bieži izmanto neirotiķi – slikta audzināšana. Bet, kurš gan traucēja šo defektu izlabot? Var taču pats nodarboties ar sportu, arī notievēt un mācīties mūziku, arī angļu valodu var iemācīties pats. Šeit sastopama spēle “Viss tevis dēļ”.
Grūti pateikt, kur šo spēli iemācās. Visdrīzāk jau novērojot, kā tēvs visos pasaules grēkos apvaino māti.
Gribu aprakstīt vienu gadījumu, kuru man izstāstīja viens no maniem aizbilstamajiem. Viņš neiejaucās bērnu audzināšanā un nesekoja līdzi tam, vai viņa meita pilda mājasdarbus.
Bet labāk paklausieties viņa stāstu.
“Mana sieva nebija vienisprātis ar maniem pedagoģiskajiem jaunumiem un turpināja kontrolēt, vai mūsu meita pilda mājasdarbus. Tajā laikā meita mācījās trešajā klasē un viņai jau bija teicamnieces sindroms. Reiz meitene pildīja mājasdarbus matemātikā. Sieva sēdēja blakus un visu laiku līda viņas darbā. Viņas strīdējās viena ar otru. Pēc kāda laika ar pārmetumu, ka man vienaldzīgs bērnu liktenis, ka manis dēļ meita izaugs par stulbeni, ka viņa ir ļoti nogurusi, sieva mani palūdza pieskatīt, lai meite izpilda mājasdarbus.
Ar neapmierinātu skatu un vārdiem: “skaties, tevis dēļ man velti jātērē laiks”, es apsēdos blakus meitai un uzmanīgi sekoju līdzi tam, kā viņa kaut ko pieraksta, un klusēju. Tas turpinājās kādas piecas minūtes. Pēc tam, kad viņa taisījās rakstīt kaut kādu nejēdzību, es neizturēju un viņai aizrādīju. Meitas roka noraustījās. Viņas burtnīcā nu bija traips un aptuveni tādā pašā tonī viņa man teica: “Redzi, ko es tevis dēļ izdarīju. Tagad es nedabūšu piecinieku. Un viss tevis dēļ!”
Tajā brīdī es atcerējos, ka bērnībā es arī visā vainoju savus vecākus, un pēc tam visus pārējos cilvēkus un apstākļus”.
Diezgan raksturīgs stāsts. Bet tikai tad, kad cilvēks pārstāj vainot apstākļus un apkārtējos cilvēkus, bet sāk meklēt kļūdas savās darbībās, viņa liktenī var kaut kas mainīties.
Mīļie lasītāji, noteikti precieties un radiet bērnus. Tad vienmēr būs skaidrs, kas ir jūsu neveiksmju cēlonis, it sevišķi pēc vecāku nāvus. Viņi tagad var teikt “Ja tevis (jūs) nebūtu”. Un nebūs tālu jāmeklē.
Vecpuišiem (vecmeitām) un neprecētajiem ir daudz grūtāk. Viņi parasti neveiksmīgo dzīvi izskaidro ar to, ka nav izveidojuši ģimeni un bērnus. Vēlreiz gribu atgādināt, ka “katra liktenis ir katra paša galvā, un, ja tu neesi apmierināts ar likteni, precīzāk – scenāriju, tad maini pats sevi, tādējādi pārrakstot savu scenāriju”.
avots: cluber.com.ua
