Jūs nupat “salauzāt” savu bērnu! Apsveicam!

 

Vientuļais tēvs un blogeris Dens Pīrs uzrakstījis emocionālu un dziļu rakstu par tēva lomu bērna audzināšanā, un mēs jums to iztulkojām:

Tēvi, beidziet “lauzt” savus bērnus. Lūdzu.

 Es ļoti asi izjutu nepieciešamību par to uzrakstīt pēc tā, ko šodien ieraudzīju lielveikalā. Jau iepriekš lūdzu mani atvainot par raksta toni, bet savādāk es vienkārši nevaru – esmu pārpildīts ar izmisumu un niknumu. Lūdzu, izlasiet rakstu līdz galam – es zinu, tas ir samērā garš, bet par to ir jārunā, un ar to ir jādalās.

 Šodien, kad es ar dēlu stāvēju rindā veikalā, pirms mums es ieraudzīju stāvam tēvu ar dēlu, kuram varēja būt kādi seši gadi. Zēns ļoti kautrīgi pajautāja tēvam, vai pa ceļam mājās varēs nopirkt saldējumu. Tēvs no augšas paskatījās un noņurdēja, lai zēns netraucējot viņu, nostājoties pie sienas un paklusējot. Zēns acumirklī sapīka un piespiedās pie sienas.

 Mūsu rinda nedaudz pavirzījās uz priekšu, tāpēc zēns atkal piegāja pie tēva, klusi dungojot kādu bērnu dziesmiņu. Liekas, viņš jau bija aizmirsis par to dusmu uzplūdu, kas pāris minūtes atpakaļ viņu pāršalca. Bet tēvs pagriezās un sarāja zēnu par troksni. Zēns nodrebēja no tēva un atkal piespiedās pie sienas.

Es pat apjuku. Kā šis cilvēks neredzēja to, ko redzēju es? Kā viņš varēja nesaskatīt to briesmīgo radījumu savā ēnā? Kāpēc viņš, ne minūti neaizdomājies, “izsit” visu laimi no paša bērna? Kāpēc viņš neciena to īso laiku, kad var būt savam bērnam viss?  

Mēs palikām trīs pie kases, un zēns atkal atgāja no sienas un piegāja klāt tēvam. Tēvs asi izgāja no rindas, sagrāba zēnu aiz pleciem un saspieda tā, ka zēns saviebās no sāpēm: “Ja es izdzirdēšu vēl vienu skaņu vai arī tu atiesi no sienas – tu mājās dabūsi, kā nākas!” Zēns atkal pielipa sienai un vairāk nekustējās. Neizdvesa ne skaņas. Viņa skaistā bērna sejiņa pēkšņi satumsa un pārstāja izstarot jebkādas emocijas. Viņš bija salauzts. Tēvs negribēja ar viņu ņemties, un salauzt bērnu – tas ir vienkāršākais “audzināšanas” paņēmiens.

Un mēs pēc tam brīnāmies, kāpēc mūsu bērni izaug “salauzti”.  

 Būšu ass. Daudzi redz, kā es runāju ar savu dēlu, un dzied man slavas dziesmas par to, ka es savu dēlu mīlu vairāk, nekā citi tēvi mīl savus bērnus. Velns parāvis! To es nesaprotu un droši vien arī nekad nesapratīšu. Mīlēt dēlu, audzināt dēlu, spēlēties ar dēlu – tie ir uzdevumi, ar kuriem var tikt galā ne tikai supertēti. Tas ir pa spēkam katram tēvam. Vienmēr. Bez izņēmumiem. Manī nav nekas īpašs. Es esmu tēvs, kurš mīl savu bērnu, un kas darīs visu viņa labklājībai, drošībai un veselībai. Es drīzāk dabūšu ar lāpstu pa seju vai āmuru pa pirkstu, nekā pazemošu vai “nolikšu pie vietas” savu dēlu.  

Es nebūt neesmu ideāls tēvs. Bet, velns parāvis, esmu pietiekami labs, lai ļautu savam dēlam saprasta, ka jebkurās dzīves grūtībās viņš var justies maksimāli labi. Kāpēc? Tāpēc, ka es apzinos, kādu ietekmi uz bērna dzīvi un uz bērna pašapziņas līmeni atstāj viņa tēvs. Es apzinos, ka viss, ko es jebkad darīšu un pateikšu savam dēlam, tiks uzsūkts kā sūklī – par labu vai ļaunu. Nesaprotu tikai vienu – kā to var neapzināties citi tēvi?! 

Tēvi! Vai jūsu sejas spīd, kad ieraugat savu bērnu no rītiem vai arī atgriežoties no darba? Jūs saprotat, ka jūsu bērnu morālās vērtības veidojas tikai un vienīgi no tā, ko viņi redz jūsu sejās?   

 Vai jūs saprotat, ka bērns sevi uzskata par tādu, kādu jūs viņu nosaucāt? Ka cilvēki ļoti bieži sāk atbilst sev uzspiestajiem zīmogiem? Cik bieži jūs savam bērnam sakat: “Tā ir vismuļķīgākā lieta, kādu vien var izdomāt”, “Tas ir visstulbākais, ko vien var izdarīt”? Jūs ticat tam, ka jūsu bērns ir idiots? Jo viņš jau tam ir noticējis. Bravo! Padomājiet par to.

Tēvi! Vai tiešām jūs domājiet, ka kāds noticēs tam, ka jūs nevarat uz 20 minūtēm atiet no sava datora vai televizora, lai paspēlētos ar bērnu? Vai tiešām jūs neapzināties, ka bērnu uzticības līmenis pret vecākiem vislielākā mērā būs atkarīgs no tā, vai vecāki ar viņiem spēlējas, un no tā, cik ļoti viņi ir iesaistījušies spēles procesā? Vai jūs apzināties to kaitējumu, ko jūs nodarāt bērniem, kad nespēlējaties ar viņiem katru dienu?

Jūs uzskatāt, ka kāds uzpirksies uz šo muļķīgo un lēto atrunu par to, ka dusmas dažreiz vai arī pat bieži ir nepieciešamas audzināšanas procesā? Jūs saprotat, ka dusmas praktiski vienmēr ir tādu cilvēku emocijas, kuri grib kontrolēt citus, bet nav spējīgi kontrolēt paši sevi? Jūs zināt, ka pastāv fantastiskas grāmatas un veseli kursi, kas var jums ko vairāk iemācīt? Un pats galvenais – vai esat pamanījis, cik ātri bērns salūzt vai arī pārstāj klausīt, kad ģimenē valda dusmas?

Jūs tik ļoti esat rūdīti un pārstājuši sajust bērna dvēseli, ka nejūtaties nomākts, kad viņi jūsu klātbūtnē satrūkstas vai saraujas? Vai tiešām tas ir vienīgais, ko jūs no viņiem vēlaties? Lai viņi bez ierunām jums paklausa un baidās?   

Tēvi! Jau jūs neapzināties pieskaršanās spēku Vai jūs nesaprotat, kāda saikne rodas, kad jūs glāstāt bērnu pa muguru vai vēderu, kad liekat viņu gulēt? Mostieties, tēvi! Šīs neatkārtojami dārgās dvēseles ir uzticētas, lai jūs par tām rūpētos, un tās visu ļoti smalki sajūt. Viss, ko jūs viņiem pateiksiet, vai arī nepateiksiet, atspoguļosies viņu spējās, panākumos un laimē turpmākajā dzīvē.

 Vai tiešām jūs nesaprotat, ka bērni pieļaus kļūdas, daudz kļūdu? Vai tiešām jūs neapzināties kaitējumu, kādu nodarāt, kad atkal un atkal bakstot bērna degunu viņa neveiksmē vai nedarbā? Jūs vismaz apjaušat, cik viegli ir pazemot bērnu? Aptuveni tikpat viegli, kā pateikt “Ko tu esi izdarījis, muļķi!?” vai “Idiot, cik var atkārtot…”

Atļaujiet pajautāt: vai jums ir nācies skatīties vecāku pietūkušajās acīs, kuru bērns tikko ir nomiris?

Man ir nācies.

Vai jūs kādreiz esat raudājis bērna bērēs?

Es esmu raudājis.

Vai jūs kaut kad esat pieskāries koka kastei, kurā iekšā bija bērns? Bērns, kura smieklus jūs vairs nekad nedzirdēsiet?

Es esmu pieskāries.

Un lūdzu Dievu par to, lai vairāk nevienam nenāktos ko tādu darīt.

Tēvi! Ir pienācis laiks pateikt saviem bērniem, ka jūs viņus mīlat. Un teikt to visu laiku. Ir pienācis laiks priecāties par viņu 20 tūkstošiem jautājumu dienā, un viņu nespēju visu paveikt tik ātri, kā jums gribētos. Par viņu sejas izteiksmēm un nepareizi izteiktajiem vārdiem. Ir laiks priecāties par visu, kas ir mūsu bērni…

Ir pienācis laiks pajautāt sev: “Ko es varu darīt, lai būtu labs tēvs?” Izvērtējiet prioritātes. Un pa īstam kļūstiet par tām.

Ir īstais laiks ar savu piemēru parādīt dēliem, kā ir jāapietas ar sievieti, bet meitām parādīt, kāda attieksme viņām ir jāsagaida no vīriešiem. Laiks izrādīt labsirdību, līdzcietību un līdzjūtību. Īstais laiks ar savu piemēru, un nevis ar vārdiem, parādīt bērniem, kas ir veselīgs dzīvesveids, kas ir dzimumi, pareizas sociālās normas. Laiks saprast, ka tādi izteicieni kā “puišeļmeitene” meitenei un “ko tu kā tāda meitene” zēniem – tas nav normāli. Bērniem ir savi viedokļi un preferences, un nevajag uzspiest viņiem stereotipus.

Tēvi! Runājiet ar saviem dēliem maigāk. Runājiet ar savām meitām mierīgāk. Ko jūs novēlat saviem bērniem?  Lai viņam skolā nebūtu ne draugu, ne cieņas pašam pret sevi? Vai arī, lai viņu ievēlētu par klases prezidentu, un viņš sajustu, ka ir kā lielāka cienīgs? Vai tad mēs neredzam, ka mūsu varā ir ļaut bērnam to saprast?  Vai tiešām mēs neapzinamies, ka varam saviem bērniem dot instrumentus, lai izdzīvotu sabiedrībā? 

Un, vai tiešām mēs neredzam, kāda ietekme mums ir uz bērniem, kad sakām, ka ticam vienam, bet daram kaut ko citu? Kad tik maz palīdzam bērniem tikt skaidrībā ar savu izvēli, atklāti dalīties ar savu viedokli, un dzīvot saskaņā ar saviem principiem? Ne jau mums ir jānorāda bērniem, kas jādomā. Bet mēs varam palīdzēt viņiem domāt pareizi. Un, ja mēs to izdarīsim, tad varam vairāk neuztraukties par to, ko viņi sev izvēlēsies, un cik ļoti izlēmīgi aizstāvēs savu viedokli. Cilvēks visu dzīvi ir uzticīgs savai pārliecībai, bet cita pārliecībai – tikai tik ilgi, kamēr neapdedzinās.

Velns parāvis, tēvi! Katram bērnam ir iedzimtas tiesības palūgt saldējumu, un par to netikt pazemotam. Katram bērnam ir iedzimtas tiesības palūgt saldējumu, un nesarauties par to stūrī, jo cilvēks, kuram bija jābūt viņa varonim, patiesībā ir sīks cilvēciņš. Katram bērnam ir iedzimtas tiesības būt laimīgam, smieties, jautroties un spēlēties. Kāpēc jūs viņiem to neļaujat? Katram bērnam uz Zemes ir tiesības uz tēvu, kurš sākumā domā, un pēc tam runā; tēvu, kurš saprot, cik liela vara viņam ir dota – veidot cita cilvēka dzīvi; tēvu, kurš savu bērnu mīl vairāk nekā televizoru un sporta spēles; tēvu, kurš mīl savu bērnu vairāk, nekā savus krāmus; tēvu, kurš mīl savu bērnu vairāk, nekā savu laiku. Katrs bērns ir pelnījis tēvu – supervaroni.

Iespējams, ka taisnība ir tajā, ka ne visi tēvi ir pelnījuši savus bērnus.

Iespējams, ka patiesība ir tajā, ka daudzi tēvi patiesībā nemaz nav tēvi.

Lūdzu piedošanu par asumu savos izteicienos. Iespējams, ka daļa manis jūtas kā gļēvulis par to, ka es neko tam cilvēkam nepateicu, stāvot rindā veikalā. Lai tā ir mana nožēla. Iespējams, ka daļa manis jūt, ka, ja kaut viens tēvs izlasīs šo tekstu, un nolems kļūt labāks, ja kaut viena bērna dzīve kļūs nedaudz vieglāka, jo mani vārdi būs aizskāruši viņa tēvi, tad katra sekunde, ko es veltīju, lai šo visu uzrakstītu, nebūs iztērēta velti. 

avots: soulpost.ru