Daudzām sievietēm galvā ir bildīte – kā pareizi visam jābūt — Man jābūt vīram, bērniem, man jādzīvo labā valstī un jānodarbojas ar savu uzņēmējdarbību un vēlams, lai man būtu māja pie jūras.
Un mēs bieži vien kļūstam paši par sava «kā pareizi jābūt» ķīlniekiem. Skatāmies tālē, ieskatāmies un domājam, kad tad beidzot man tas viss būs un nemaz neievērojam to, kas mums jau ir, nepadomājam par to, kā mums ir labāk, kā jau viss kārtojas un kur tas viss mūs ved.
Tagad tik daudz par to raksta — kā pareizi darīt, kā ir nepareizi, kā pareizi dzīvot, kā – nepareizi. Ja nemākam, mums sola iemācīt. Un ļoti bieži aiz visa tā, mēs nedzirdam savu iekšējo sirdsbalsi, kura klusi čukst — kā es vēlos, kas man sirdij ir tuvs, ko es vēlos izdzīvot, kas man ir patiešām svarīgi šajā dzīvē.
Vairums šo bildīšu par pareizo, skaisto dzīvi ir iluzoras. Taču, pat zinot to, mēs tiecamies pēc tām, atkal viļamies, ka esam tādas nepareizas, neideālas, paskaties uz citiem – re, cik viņiem viss ideāli.
Tas ir brīnišķīgi. Mēs visi tiecamies uz to, kas būs labākais mums…Taču bieži vien tas, ko mes uzskatām par labāko, tāds nemaz nav. Kas labs ir citiem, iespējams, man – nepavisam nav labs.
Un varbūt kādam nemaz nav vajadzīgs savs bizness. Varbūt – ne savs bizness, bet darbs nelielā uzņēmumā ar draudzīgu kolektīvu. Bet varbūt tas ir darbs lielā kompānijā, kur ir iespējas vairāk ceļot. Varbūt tā arī būs “sava lieta”.
Varbūt kādam nemaz nav vajadzīgi bērni… tieši tagad vai tāpēc, ka tā tam jābūt, līdz brīdim, kad nobriedīsiet. Kādam viens bērns ir pārāk daudz, bet kādam – ar trijiem ir par maz.
Kādam nav vajadzīga māja pie jūras. Es, piemēram, sapratu, ka negribu, kaut dzīvoju ar šo ideju daudzus gadus un šķita, ka tas ir tas, kas man patiešām vajadzīgs. Bet tagad es gribu kalnus. Nodzīvoju mēnesi kalnos un sapratu, ka mani tik ļoti iedvesmo skats uz kalnu virsotnēm, ka man tik ļoti patīk elpot kalnu gaisu. Jūra? Man vienkārši šad un tad gribas tur būt.
Bet kādam šī māja vajadzīga tik ļoti, ka viņš pārdod savu dzīvokli lielpilsētā un nopērk mazu mājiņu jūras krastā un viss notiek. Un ir laimīgs.
Visiem jābūt veiksmīgiem, bet kāda tieši veiksme jums vajadzīga? Kas jums būs veiksme? Ne tā veiksme – kas ierastā nozīmē, bet tieši jums?
Kādam vajadzīgs līdz ausīm iegrimt radošā darbībā, bet kādam citam radošums būs trīs bērni mājās.
Varbūt kādai nav vajadzīgs vīrs, tajā izpratnē, kas pieņemta, bet vajadzīgs partneris – pilnvērtīgs partneris.
Nesen izlasīju Mašas Gusevas grāmatu par viņas dzīvi un mātes rūpēm. Viņai ir trīs bērni un katrs no sava vīra, visus viņa dzemdējusi mājās. Arī šobrīd viņai ir partnerattiecības. Vai var runāt par to, ka viņa ir nepareiza? Bet varbūt tas ir viņas unikālais, vienreizējais dzīves ceļš, kurā viņa izaugusi un turpina augt?
Tad ko tur vēl runāt par citām sievietēm – Koko Šaneli, Margareti Tečeri, Džeinu Ostinu… Viņas visas bija nepareizas. Kāda pavisam nesievišķīga, kāda bez vīra, taču viņas visas lieliski nospēlēja savu lomu un atstāja savas pēdas. Viņas nebaidījās lauzt stereotipus un neievērot šablonus, nebaidījās būt nepareizas un atšķirīgas.
Un atslēga – būt pašai, nedomājot par to, vai tas ir pareiz vai nepareizi.
Es runāju par to, ka mēs visi esam unikāli un katra no mums ceļš arī ir unikāls, un nevajag sevi iesprostot rāmītī “kā visam jābūt pareizi”. Bet ļoti svarīgi katru dienu spert mazu solīti savā unikālajā ceļā. Soli pa solim – katru dienu.
Nav nekādu “pareizi” un “nepareizi”. Ir tā, kā sirds liek, tā kā jums iekšā kāds saka priekšā, sauc un aicina. Protams, visu laiku iejaucas mūsu priekšstati par to, kā jābūt, un tie apslāpē šos klusos čukstus un traucē mums baudīt to, kas ir. Un tāpēc mēs aizmirstam par to, kas mums jau ir, pēc tam atkal viļamies savā dzīvē, dusmojamies uz sevi un tā vēl vairāk nonākam pretrunās. Mēs aizmirstam, ka ne jau tāpat vien mēs nonākam tajā vai citā situācijā. Aizmirstam par to, ka mūsu uzdevums ir piepildīt savu dzīvi ar to, ko patiešām vēlamies, par ko vēlamies kļūt, ko vēlamies realizēt…. jau šodien un tā – katru dienu.
Un novērtēt katru dienu, katru sava ceļa soli, pat tad, ja tas ir nepareizs, jo tas noteikti mums kaut ko ir iemācījis – katrs elpas vilciens, katrs mirklis.
Kad mēs sākam novērtēt savu dzīvi, mēs vairs to necentīsimies “iebāzt” šaurajā rāmītī “kā pareizi jābūt”, bet iemācīsimies redzēt, kāda tā ir un ko tā man dod un iedomāties, kuras no iespējām un dāvanām es nesaskatu, nenovērtēju, kur mani tā ved, ko iedvesmo darīt un kas būs labākais tieši man. Un tad mēs palūgsim dzīvi mūs atbalstīt visiem iespējamajiem līdzekļiem un no savas puses izdarīsim visu iespējamo, lai patiešām radītu to, ko vēlamies un realizētu savu iekšējo potenciālu. Kad mēs novērtējam savu dzīvi, tas maina ļoti daudz ko, iespējams – visu. Tāpēc, ka tieši dzīve arī ir visaugstākā vērtība, nevis kādi mistiski noteikumi “kādai tai jābūt”.
Un tāpēc.
Nesen es internetā izlasīju tādu interesantu ideju: “man jādara/man vajag” vietā teikt “man palaimējās”…
Man palaimējās paveikt šo darbu…
Man palaimējās pagatavot pusdienas…
Man palaimējās sakārtot māju….
Man palaimējās nodejot šo lielisko deju…
….
Man palaimējās dzīvot šodien – šeit un tagad.
Un dvēselē kļūst silti un laimīgi, piepildīti… tā vietā, lai, kā parasti, skaitļotu, kas padarīts, parādās prieks no tā, ar ko palaimējies piepildīt šo dienu.
Jums arī ir palaimējies dzīvot.
Ar ko jums palaimējies piepildīt savu dzīvi?
avots: gintafiliasolis.wordpress.com
