Reiz vecenīte aizsūtīja savu vecīti pēc zivīm – mājās vairs nebija ko ēst. Kā ierasts, vīriņš izmeta savu tīklu un gaidīja. Pirmajā reizē izvilka, tīkls tukšs. Iemeta otro reizi – un atkal tīklā tikai gliemežvāki un smiltis. Iemeta trešo reizi un, tavu brīnumu, tīklā zivtiņa. Ne parasta, bet – zelta. Izvilka vīriņš zelta zivtiņu no tīkla – stāv, un priecājas, bet zivtiņa viņam cilvēku valodā saka:
– Vīrs, atlaid mani!
– Vai vēlēšanos izpildīsi? – vīriņš, attapies no pārsteiguma, pajautāja.
– Protams, ka izpildīšu! Ko tu vēlies?
– Nu, kā, ko? Ko jau visi – savrupmāju, Mersedesu un sievu – skaistuli un gudrinieci!
– Labi, izdarīšu visu, ko vēlies, tikai tu man pasaki, kam tev tas viss? – jautāja zivtiņa.
– Nu gan tu, zivtiņ pajautāji!!!! Nu, kā… – lai nepārpūlētos, lai nekā netrūktu, lai mana vecene katru dienu un nakti man smadzenes neskalotu!
– Un, vēl? – jautāja zivtiņa.
– Nuuuuu…. – večuks pakasīja aiz auss, — nu, tas! Prestižs! Tad visiem skaudīs un visi teiks: «Re, kāds Petrovs malacis! Kruts vīriņš!» Un, vēl? – nerimās zivtiņa.
– Nu, ko vēl? Lai varētu augām dienām gulšņāt pie baseina un vispār vairs savā dzīvē nestrādāt!
– Vai tad galīgi negribi strādāt?
– Ne druskas! Re, kur man tas darbs sēž! – un vīriņš izteiksmīgi novilka ar roku sev zem kakla.
– Un tev tāda dzīve neapniks?
– Vai tad kas tāds var apnikt?!
– Un, kā vēl var! — nosmējās zivtiņa. – Un ko tu jutīsi pēc gada tādas dzīves?
– Viss būs super! No rīta pamostos un – baseins! Guli, sauļojies un jau pusdienas. Pēc tam – klusā stunda un atkal – baseins līdz vakariņām. Pirms miega papeldējies, nožuvi un gulēt! No rīta atkal baseins…. Un… Un tā visu gadu?!
– Nuuu, ja!
– Un tagad iedomājies – 5 gadus viens un tas pats!!!?
– Jā, tev taisnība, zivtiņ. Tā patiešām man ātri apniks! Ko tad darīt? – vīriņš pēkšņi sāka pārdomāt.
– Un, kā tu pats domā? Ja tev nebūtu jāstrādā, lai pabarotu ģimeni, ar ko tad tu nodarbotos?
Vīriņš brīdi padomāja.
– Zini, zivtiņ? Es noteikti atvērtu savu galdniecību! Es ļoti mīlu šo lietu!
Vīriņam iemirdzējās acis. Sāka viņš bildītes sev iztēlē zīmēt ar savu skaisto nākotnes dzīvi.
– Un ko tev tas dotu? – jautāja zivtiņa.
– Es visu dienu varētu savā darbnīcā stradāt – grebt koku, ēvelēt, kalt. Nu, kā? Ja par dienišķo maizi domāt nevajag, tad var nesteigties un savai labsajūtai radoši strādāt un priecāties par to, ko dari. Ja dvēseli savā darbā ieliec, tad arī īsti meistardarbi gala rezultātā sanāk.
– Un pēc tam?
– Un pēc tam jau to meistardarbu būtu tik daudz, ka varētu tos pārdot, noteikti kādam uzdāvinātu, man patīk labdarība. Re, kā! Un noteikti sev skolniekus paņemtu, lai būtu kam savas zināšanas nodot, un, protams, palīgus paņemtu, lai šī lieta plaukst un zeļ. Tā varētu arī otro darbnīcu atvērt. Pat nosaukumu izdomāju: “Master Petroff”. Skaisti!
– Un kā tu jūties, domājot par šādu savu nākotni?
– Lieliski jūtos! Kā gan savādāk? Nodarbojos ar savu sirdslietu, nauda ir, apmierinājums ir, atzinība – arī. Es vienkārši esmu laimīgs!
– Kad tu varētu sākt? – painteresējās zivtiņa.
– Jau tagad varu! – pielecot kājās nokliedzās večuks. Un, jau prom skrienot, piebilda: «Paaaaldies, zivtiņ!». Un pazuda tālumā.
«Re, cik labi! Savādāk visi tikai prasa vienu – savrupmāja, Mersedess! Bet dzīvot ta, kā dēļ?» — pasmaidījusi, padomāja zivtiņa – «Dievinu koučingu!»
Un pazuda sirmajās jūras putās, atvadām pamājot ar asti – un aizpeldēja meklēt jaunu klientu tīklus.
:):):):)
avots: gintafiliasolis.wordpress.com
