Dzīvoja reiz kāds cilvēks, kas visu mūžu bēga no laulībām, un, kad deviņdesmit gadu vecumā viņš mira, kāds viņam jautāja:
— Tu tā arī neapprecējies, bet nekad nepateici, kāpēc. Tagad, uz nāves sliekšņa stāvot, apmierini mūsu ziņkārību. Ja ir kāds noslēpums, tad vismaz tagad atklāj to – jo tu mirsti, pamet šo pasauli. Pat, ja tavu noslēpumu uzzinās, tas tev nekādu ļaunumu vairs nenesīs.
Večuks atbildēja:
— Jā, man ir kāds noslēpums. Es jau neesmu pret laulībām, bet es vienmēr meklēju ideālo sievieti. Es visu laiku biju meklējumos, un tā mana dzīve arī pagāja.
— Bet, vai tiešām uz visas plašās pasaules, starp miljoniem cilvēku, no kuriem puse ir sievietes, tu nespēji atrast to vienu vienīgo – ideālo sievieti?
Pār mirstošā večuka vaigiem tecēja asaras. Viņš atbildēja:
— Nē, vienu es tomēr atradu.
Jautātājs bija pilnīgā nesaprašanā.
— Tad, kas gan notika, kāpēc jūs neapprecējāties?
Un večuks atbildēja:
— Tā sieviete meklēja ideālo vīrieti…
avots: VK.com
