Kamēr lācis dēlu plosīja gabalos, viņš sniegā raksīja ziņu mammai. Tu jau zini, ko viņš gribēja pateikt

 

29 gadus vecais Aleksejs Kopjatkovs no Karpinskas ir ļoti labsirdīgs puisis, lielisks feldšeris un acīgs mednieks. Jaunais cilvēks nevarēja ne nojaust, ka tieši šis cietsirdīgais hobijs kādreiz izraisīs tik liktenīgas sekas.

Tajā rudens dienā Ļoša kā parasti taisījās uz medībām kopā ar savu mīļoto laikas suni. Jaunais mednieks nevarēja sagaidīt, kad varēs izsekot kupenās lapsu un zaķu pēdas.

Toties mežā Aleksejam bija lemts satikt pavisam citu zvēru: “Pacēlu acis, skatos – lācis. Es centos izšaut, bet ierocī bija nokļuvis sniegs, – bailēs stāsta Ļoša. – Pirms lēciena viņš nogulās pie zemes, un es ar visu savu spēku situ viņam ar savu ieroci pa galvu. Viņš iztaisnojās taisns, kā stabs, uzlēca man virsū un sāka mani mīcīt ar savām ķetnām un kost man”. 

“Es dzirdēju, kā lūza kauli. Ilgi viņš mani tā koda. Es neizdzīvotu, domāju, ka nāve klāt. Kamēr viņš mani dīrāja, es centos uzrakstīt sniega “Mammu, tēti, piedodiet, es jūs ļoti mīlu”, lai tad, kad mani atrod, to varētu izlasīt. Sāpes jau vairs nejutu. Pēc tam, tikko kā biju samierinājies ar nāvi, lācis aizbēga. Bijām 300 metrus no ceļa – viņu kaut kas aizbaidīja. Es nevarēju neko saskatīt – viss likās sarkans, biju vienās asinīs. Pataustīju – zods karājas uz krūtīm, un kauli man no visurienes spīd”. 
Lasot šos vārdus, tirpas skrien pār kauliem. Tām pāris pirmsnāves minūtēm, ko šis puisis pārdzīvoja, parastam cilvēkam vienkārši grūti noticēt. Liekas, ka gribas kliegt. Ne no fiziskajām, bet gan garīgajām sāpēm. 

Smagi ievainotais Ļoša norāpoja vairāk nekā 300 metrus līdz trasei pa sniegu, kur viņu paņēma autovadītājs un nekavējoties nogādāja gandrīz beigto puisi slimnīcā. Kolēģi, ārsti, kas strādāja ar Alekseju, nevarēja viņu atpazīt – viņu labākā feldšera sejas apakšējā daļa bija saplēsta trīs daļās. Parunāt viņš nespēja.

Tūlīt pat sekoja operācija – Ļošas dzīvība karājās mata galā. “Tāds gadījums mums vēl nebija bijis. Tikai saliekot viņa seju pa gabaliem kopā, es atpazinu savu draugu”, – stāsta ķirurgs Sulaimons Faizulloevs.

Pārdzīvojot ķirurģisku iejaukšanos, Aleksejam vēl ilgu laiku nācās atrasties slimnīcā, atkal un atkal cīnoties par savu dzīvību ar daudzajām infekcijām. Katrs no daudzajiem simtiem ievainojumu varēja maksāt jaunajam varonim dzīvību. Tagad šim drosmīgajam jauneklim visu laiku ir jānēsā maska. “Ļoti skumstu pēc meža. Tas man ir kā dvēseles stāvoklis. Bet savu attieksmi pret medībām vēl apdomāšu”, – stāsta krievu “izdzīvojušais”, kas pakāpeniski atgriežas ikdienas dzīvē.

Ne katram izdodas noturēties lāča ķetnās ilgāk par pāris minūtēm. Aleksejam tomēr izdevās izdzīvot.

Vislielāko apbrīnu izraisa tas, ka neizturamu sāpju brīdī, kad liekās, ka nāve klāt, šis neticami gaišais puisis turpināja domāt par vecākiem, uzrakstot viņiem sniegā savus pēdējos vārdus. Tāda mīlestība aizkustina līdz pat sirds dziļumiem, padarot cilvēku atšķirīgu no visgudrākā un varenākā zvēra.
Drīz Ļošam vajadzēs pārciest vēl pāris operācijas, lai tiešā nozīmē atgūtu savu seju.

AVOTS