Septembris jau ir pusē, tā pat arī karstā erotisko stāstu sērija, ko dāvājam savām lasītājām, svinot rudens iestāšanos, katru otro dienu ap plkst. 22 publicējot pa erotiskam stāstam. Šovakar piedāvājam izbaudīt 7. sērijas stāstu.
Beidzot, beidzot, BEIDZOT! Viss manī iekšēji gavilēja, bet tam neatlika laika – es iegrimu viņā! Nu – pagaidām gan tikai sarunā un acu skatienā, bet tie tauriņi vēderā …
AirBaltic reiss kavēja vismaz 30 minūtes, taču es jau laicīgi iestājos rindā, biju nosēdējis visu dienu, kāpēc gan nepastāvēt. Skatiens bezmērķīgi blandījās pa Parīzes lidostas krēsliem un betona sienām, aizlēkdams no aiziāta uz kādu steidzīgu franču pāri, tad pāri bariņam skolnieču pie klavierēm un atpakaļ. Pavisam neviļus skatiens apstājās pie kādas meitenes vai sievietes, to tobrīd vēl nevērtēju, domas manā galvā turpināja sarunāties savā starpā, un tikai pēc sekundes simtdaļas es pieķēru sevi lūkojamies vienā noteiktā punktā. Kāpēc viņa, pats sev pajautāju? Devu uzdevumu acīm un prātam noskaidrot, kas man lika pēkšņi apstāties? Viņa bija slaida, ļoti slaida, un šobrīd vilka nost džemperi, rokas augšup pacēlusi, viņa izgrieza uz priekšu savas pilnīgās krūtis, kā divi smagi bumbieri zem džempera tie paslējās pret stiklotajiem lidostas logiem, viņa nevienu neredzēja, jo džemperis bija pāri galvai, toties es (un noteikti vēl kāds pusducis izsalkušu skatienu) izbaudīja šo saldo ēdienu pelēkajā garlaicības masā. Tik slaidai sievietei tādas krūtis ir retums, tumši, gari mati, saņemti bizē, īsas t-krekla piedurknes, un krūtis – masīvas, bet tik precīzi slaidas, tās uz brīdi paralizēja katru, kas atļāvās uzmest tām skatu!
Sekunde, divas vai piecas, un meitene bija pārģērbusies, mans skatiens, baudas mirklim pārejot, pameta šo mazo skaistuma salu blīvajā cilvēku burzmas okeānā. Es viņu aizmirsu tik pat ātri, cik iemīlēju.
Rinda, pase, garais tunelis līdz lidmašīnas durvīm, mana 12A vieta pie loga. Apsēdos garlaikots un domās iegrimis. Un pamanīju viņu nākam pa šauro lidmašīnas koridoru, viņa paskatījās uz mani, es uz viņu, nobrīnīdamies par sagadīšanos, ka esam vienā reisā, vēl mirklis, un tad notika tas „BEIDZOT, BEIDZOT!” 🙂 Viņa apsēdās man blakus. Nu, ne gluži blakus, jāatzīst, starp mums bija viena tukša vieta, bet tas manu prieku nemazināja.
Smaids, un anglisks labvakar. Brīdi klusums. Un tad kaut kāda kņada pie lidmašīnas ieejas durvīm, kāda sieviete asarām acīs cīnās, lai tiktu ielaista reisā ar pilnām rokām iepirkumu maisu, kamēr atļauta tikai viena rokas bagāža.
Atkal pasmaidīju, šoreiz jau vairāk savai ceļa biedrenei. Kā neviļus sākām sarunu, viņa nostājās nabaga sievietes pusē, pastāstīja, ka arī pašai AirBaltic lika maksāt par iečekošanos, kaut arī internetā to neizdevās izdarīt.
Biju pilnīgā sajūsmā! Viņas tumšās lielās acis, slaikie sejas vaibsti, divi mīlestība simboli, stingri izspiežoties zem biezā džempera. Un tad viņa atkal to novilka. Nekautrējos šoreiz jau redzēto skatu baudīt no metra attāluma, kāri tverot ik sekundi viņas kustības un ķermeņa aprises. Noreibu.
Turpinājām sarunu, par valodām, par biznesu Parīzē, viņa brauca pie sava boyfrienda uz Norvēģiju, arī viņš ir francūzis, bet strādā kādā Norvēģu energokompānijā, arī viņa mēģina atrast darbu Norvēģijā, bet, neprotot valodu, tas neesot viegli… Kāri noriju katru vārdu, ko viņa man teica, brīnumaini – bet pavisam bez franču akcenta! Sākumā pat šaubījos, varbūt viņa kāda ukrainiete, kas francijā iedzīvojusies, tagad brauc pie sava biezā drauga. Bet nē, pase franču, arī ik pa brīdim izlauzās kāds noapaļotais R, arī pati stāsta, ka dzimusi Parīzē un visu mūžu ap Parīzi vien dzīvojusi. Īstena, skaista, gudra parīziete! Etalons!
Tumšais salona apgaismojums pirms lidmašīnas pacelšanās radīja mūsu sarunai intīmu, pat romantisku gaisotni. Jau esot uz skrejceļa, pirms turbīnas iegriezās ar vareno spēku, pajautāju viņas vārdu. „Sesil”, viņa klusi atbildēja, paspiežot manis pastiepto roku. Tā bija sausa, slaida un silta. Vēl paspēju pajautāt, ar kādu sportu tik skaista meitene nodarbojas, un dzinēju rēkoņa pārtrauca mūsu sarunu. Gravitācija iespieda mūs krēslos, lidmašīna drebēdama traucās pa skrejceļu, ieskriedamās aizvien ātrāk un beidzot pacēla mūs virs mākoņainās Parīzes.
Fantastiska, pat spilgti skaudrajā salona dienas apgaismojumā viņa izskatījās satriecoša! Mazliet naiva, bet pārliecināta, smaidīga, ieinteresēta, ar dzirkstošām acīm un spīdīgām lūpām, krūtis, kas cilājās elpas vilcienos un padarīja viņas vijīgo ķermeni tik neatvairāmi seksapīlu, iekārojamu. Manas acis viņu izģērba katru sekundi, zemapziņā ļaujoties fantāzijām par to, kas nekad nenotiks.
Un nenotikt varēja viņas atceltais reiss uz Norvēģiju. Un izmisums, sazvanot draugu, ka jāpaliek pa nakti Rīgā. Un es, nejauši ejot aiz muguras un dzirdot šo sarunu, piedāvāju viņai padomu. „Štrunts ar visu”, es sacīju, atmetis ar roku saviem vakara plāniem, „ja vēlies – varu tevi pavadīt uz Rīgas centru, palīdzēt atrast AirFrance uzsaukto viesnīcu.” Viņa ar visām varītēm mēģināja atteikties, tomēr iekšēji jutu, ka viņa labprāt ļautu sevi pavadīt. Biju nelokāms. Iekāpām AirBaltic mikriņā un ripojām pa sasalušajām Latvijas ielām uz Rīgas centru. Viņa bija sadrūmusi, centās smaidīt, kad es ko pajautāju, bet redzēju, ka viņas domas ir citur, Norvēģijā. Ik pa brīdim iezvanījās telefons, viņa franciski satraukti runājās, bet situāciju tas labot nekādi vairs nespēja.
Izkāpām pie Esplanādes, bija atlikusi tikai pusstunda līdz pusnaktij. Aukstumā un ielu gaismā spilgti atspīdēja izelpas tvaiki, asfalts likās izkaltis balts kā sāls izžuvušā ezera gultnē, kāds rets trolejbuss vai taksometrs nobrauca mums garām pa Brīvības ielu. AirFrance bija uzsaucis viesnīcu Latvija, no Esplanādes to šķīra tikai pārsimt metri. Es negribēju atvadīties, saspringti domāju visus variantus, lai tikai vēl varētu pavadīt vēl brīdi ar viņu. Šķērsojusi krustojumu pie viesnīcas, atdevu viņai viņas somu, piedāvāju turpat viesnīcas bārā kādu glāzi alus. Viņa noraidīja piedāvājumu smaidīdama, taču es nepadevos – atkal pārliecinoši argumentējot, ka šādu tikšanos vajag atzīmēt, un man tāpat visi transporti ir aizgājuši, viņa varēs man uzsaukt, atmaksāt par viesmīlību pavadot. Redzēju, kā viņa iekšēji minstinās, samulsusi smaidot viņa pieņēma izaicinājumu. Pēc pierakstīšanās viņa apsolīja nonākt lejā, kur viņu gaidīšu es. „Lejā”, es pie sevis nodomāju „kāpēc lejā? Augšā!” 26 stāvs, es viņai sacīju, un pats kāpu pretējā liftā.
Uzbraucis augšā, es sapratu, ka labāku variantu domādams neizdomāsi. Naksnīgā Rīga padevīgi gulēja manā priekšā, aizmigusi ziemas nakts miegā, tomēr elpojot spilgtās gaismas un tramīgās satiksmes ēnas. Ieņēmu vietu pie loga, vēl līdz galam necerot, ka viņa atnāks. Bet viņa atnāca. Slaida, tumšās džinsās iespīlētās garās kājas, vienkāršais elegantais tkrekls ar īsajām rokām, un krūtis, pavēlnieciski raugoties uz pretimnācēju, liekot saprast, kurš šeit valda pār situāciju!
Apsēdāmies rietumu pusē, ar skatu uz Vanšu tiltu, saņēmu jau gaidīto komplimentu par tik burvīgo skatu! Viņa atmaiga, drošības siena it kā nolaidās zemāk, ļaujot viņās emocijām vaļu, tomēr sapratu, ka viņa joprojām ir citur, citā pasaulē. Tas nu bija jālabo, es palūdzu glāzi sarkanvīna meitenei un sev. Atlaidos krēslā, nedaudz samākslotā atslābumā, bet visādi izrādot, ka esmu vīrietis un viņa – sieviete, kura man simpatizē. Viņas valoda bija klusa, man bieži nācās pieliekties tuvāk, lai sadzirdētu, un es nekautrējos, ieelpoju viņas neuzkrītošo smaržu katru reizi, kad mūsu galvas saliecās viena otrai pretim. „Cik viņai varētu būt gadu?” pie sevis prātoju? 25, 30? Šoreiz nācās atzīt savu bezspēcību, atļāvos viņai pajautāt. 26, viņa smaidot noteica. Ne vārda par to, ka jautāt sievietes vecumu ir nepieklājīgi. Viņa no sevis nekautrējās. Viņai bija, ar ko lepoties.
„Vēl vienu?” es pieklājīgi pajautāju, kaut gan vīnu jau biju pasūtījis. Viņa smaidot piekrita, nu jau acīs viņai atspīdēja saltā nakts un nedaudz nebēdnības, smējāmies skaļāk par jokiem un piedzīvojumiem. Es tik ļoti centos skatīties viņai acīs, neļaut tikt pieķertam, neizrādīt savu vājumu, un tomēr brīdī, kad viņa pasniedzās pēc atnestajiem riekstiņiem, es nenoturējos pretim baudai aprīt viņas lielās krūtis ar savu skatienu, un tas viņai nepalika nepamanīts. „Where are you looking at?” viņa koķeti pajautāja, uz ko man, protams, bija gatava atbilde par sievietes labākajām īpašībām. Viņa iesmējās un uzlika plaukstu uz manas rokas, teica, lai nesadomājoties, teica, ka viņa ir tikai mana viešņa šovakar. „Un es par šo gadījumu esmu neizsakāmi priecīgs”, es atbildēju, cik vien iespējams divdomīgi.
Otrā glāze bija tukša, pulkstenis bija jau 1 naktī, es, atceroties veco labo likumu („ilgāka sēdēšana ar meiteni bārā nerada vairāk iespēju ar viņu pārgulēt”), teicu, ka visam foršajam arī pienāk beigas. Posos uz prombraukšanu. Arī viņa piecēlās, redzēju, ka vīns ir izpildījis savu misiju, viņas gaita kļuvusi liegana un atbrīvota. Kopā devāmies uz liftu, ļāvu viņai iet pa priekšu, nu vairs nebaidoties izbaudīt viņas slaido augumu, ļāvu acīm slīdēt no slaidajiem asajiem pleciem lejup uz šauro vidukli, nedaudz platiem, bet tik ļoti uzbudinošiem gurniem. Iekāpām liftā, viņas stāvs bija 16. Man bija tikai sekundes un to drumstalas, lai izdomātu. Es biju gatavs riskēt, viņa – pievērsusi skatienu stiklotajai lifta sienai un aiz tās spīdošajām pilsētas gaismām, bija ar muguru pret mani. Es atmetu visas pārdomas, klusi pieliku soli viņai blakus un apskāvu viņas vidukli no aizmugures, bez piespiešanas un cenšoties viņu nesabiedēt, es gaidīju sašutumu un viņu izraujamies no maniem apskāvieniem, bet notika tieši pretējais, viņa nedaudz atgāza galvu atpakaļ un uzlika to man uz pleca. Mēs klusējām, lifts uz brīdi palēnināja savu slīdējumu kā laika mašīnā ierauts, likās, zeme apstājas griezties, un mirklis tapis par bezgalību, viņas augumam cieši piespiežoties pie manis.
Griezīgais pīkstiens mūs atsauca realitātē, durvis atvērās, 16. stāvs bija klāt. Viņa pagriezās pret mani, tāpat esot manās rokās ieskauta, viņas gaiši brūnās acis bija tik tuvu manām, es redzēju katru rieviņu viņas sejā un matu šķipsnu pārspīlēti spilgtajā lifta gaismā. Sekunde, kurā viņa izvērtēja visu, sekunde – kurā es vairs nenoteicu neko, varēju tikai paļauties un cerēt, ka spriedums būs man labvēlīgs.
Izlocījusies no maniem apskāvieniem, viņa strauji metās uz lifta durvju pusi, paspēja ar rokām apturēt ciet verošās durvis un izkāpa no lifta.
„Aren’t you coming?” viņa smaidot jautāja?
Un tālāk nenotikt varēja brīdis, kad viņa ielika savu plaukstu manējā, kad mēs rokās sadevušies devāmies pa paklājiem klāto grīdu uz viņas numuru. Manī iekšā viss kņudēja, skaļi gavilēja un no priekā lēca vai pa muti laukā, es tik tikko valdījos, bet šis iekšējais prieks bija tikai īss brīdis, jo jau nākošajā sekundē viņa mani atkal ierāva īstenībā. Elektroniskā durvju atslēga iekšā – ārā, klikšķis, durvis atvērās, mēs iegājām tumšajā viesnīcas istabā, taustoties un meklējot gaismas slēdžus, viņa atkal man bija tik tuvu, viņa pavisam nemaz neizvairījās, es pat teiktu, ka tieši pretēji – viņa nesteidzās sameklēt gaismas slēdzi. Durvis aizcirtās un mēs palikām pilnīgā tumsā, es dzirdēju viņas elpu sev blakus, es sajutu viņas ķermeņa siltumu, bet acis, spilgtās gaismas apžilbinātas, joprojām taustījās pa tumsu kā aklas.
Skūpsts, viņas lūpas uz manējām, es uz brīdi sastingu kā pārakmeņojies, neticēdams, tikai juzdams, kā viņas mazliet vējā aprautās lūpas piespiežas pie manām, svešādi, nekustīgi, kā jautājot, un es atbildēju uz šo jautājumu, uz labu laimi apskaudams tumsu, es viņu pievilku sev pavisam klāt, satvēru viņas lūpas savējās, ļāvu mitrai kaislei saplūst mūsu skūpstā, mēs skūpstījāmies kā divi izsalkuši mīlnieki, stāvot pilnīgā tumsā un tik tikko viens otru pazīdami. Viņa smaržoja reibinoši.
Skūpsts ir kaisles vārti. Uz manu atbildi skūpstot, mūsu ķermeņi ļāvās kaislei, tā ir viena valoda, kurā runā visi cilvēki, instinkti, kas ielikti tik dziļi mūsos, un ir tik primitīvi vienkārši, ka tautībai nav nozīmes.
Tad nenotikt varēja mana izvēle: turpināt eleganto romantiku, sarunas, rosinošo flirtu un neaizmirstamu laiku graciozas parīzietes kompānijā, vai ļauties kaislei. Un es izvēlējos ļauties. Es uz brīdi atrāvu savas lūpas no viņas, bet tikai tik daudz, lai mūsu sejas būtu viena otrai pavisam tuvu blakus, es ļāvu rokām noslīdēt līdz viņas gurniem, tad zem bēšīgā tkrekla un augšup. Ceļā, kuru vēlējos iet jau brīdī, kad ieraudzīju viņu CDG lidostā.
Viņas smagās krūtis iegūla manās plaukstās, kluss vaids man uz pleca, siltums, mežonīga augoša spriedze, es saspiedu viņas krūtis spēcīgāk, tās bija tērptas krūšturī ar maigām malām, viņa skūpstīja man kaklu, nespēju vairs pretoties primitīvai baudai, es pārvilku kreklu viņai pār galvu, vēl tikai brīdis, un mani pirksti prasmīgi atkabināja viņas krūšturi, ļaujot krūtīm atbrīvoties, izslieties un pieskarties man, krūšu galiņi cieti vēsajā ziemas gaisā, es noslīgu uz ceļiem, neko neredzot, vien viņas auguma aprises uz loga fona, es paņēmu krūts zirnīti mutē, uzmanīgi, pievēršoties tam viss, es skūpstīju un laizīju to, ar rokām dziļi iegrimis viņas miesas apaļumos, dzirdēju viņu elsojam, viņas rokas bija iekrampējušās man matos, spiezdama mani sev klāt, un es negaidīju vairs, atpogāju viņas džinsu pogu, rāvējslēdzējs, ar strauju kustību norāvu džinsas zemāk līdz ceļiem, nesaprotot, ka esmu novilcis arī apakšbiksītes, es padevos uz priekšu un iegrimu viņas kājstarpē. Slapja un saldkaisla viņa mani sagaidīja, es neprātā ļāvu vaļu savām lūpām, mēlei, iegremdējoties viņas uzbudinātajā ķermenī, sašķēlu viņas lūpas, lai cik neērti tas bija, stāvot uz ceļiem, es laizīju viņu jau tur, iekšā, un viņa kaislē iekliedzās, satvērusi mani vēl spēcīgāk, grūžot sevī, kā pieprasot. Manas rokas glāstīja viņas dupsi, spiedu viņu sev klāt, un arī viņa spiedās pret mani, jutu, ka trūkst gaisa no kaisles un viņās man apkārt, bet es nespēju apstāties, es tikai turpināju glāstīt viņas kaunuma lūpas, liekot mēlei skriet pār viņas ķermeni ar nenogurdināmu jaudu. Piecēlos kājās, pacēlu viņu, aiznesu tos pāris atlikušos metrus līdz gultai un maigi nolaidu viņu mīkstajās, baltajās segās. Vēl tikai sekunde, un viņas džinsas tika novilktas pavisam, meitene gulēja manā priekšā ar ieplestām, slaidām kājām, kas nu jau spilgti izcēlās uz tumsas fona, acis bija pieradušas, acis saskatīja, un to, ko nesaskatīja, to klāt piebūra prāts un kaisle. Es iegrimu viņas klēpī un skūpstīju, laizīju, kodīju viņu, likdams ķermenim baudā locīties un sievietei kaislē vaidēt, viņa klusi sauca franciski, padarot mani vēl trakāku, es norāvu savas bikses, satvēris locekli rokā, es triecos viņā iekšā neprasot, bet dodot. Karstums un slapjums mani apņēma, svešas meitenes atmodināta neganta kaisle sagrieza pasauli otrādāk un realitāte sašķīda orgasma drumslās!
—————————————————————————————
Šo visu es rakstīju, viņai sēžot man blakus, iegrimusi izdrukātas prezentācijas analīzē, viņa uz mani neskatījās. Un noteikti nenojauta, kādi vārdi un sajūtas tobrīd tika saglabāti mana datora cietajā diskā. Vēl pirms nolaišanās mēs pārmijām laipnības, es no sirds atzinos, ka man viņas sabiedrība bija ļoti patīkama visu šo lidojuma laiku, abpusēji!
Stipras vēja brāzmas, lidmašīna, kas zvārojās kā piedzeries kuģa matrozis, nosēšanās. Iedegās salona apgaismojums un stjuartes pārspīlēti laipnie pateicības vārdi par AirBaltic izvēli. „Front doors disarmed”, autobuss, ierašanās zona un pamāju viņai ardievas. Viņa vēl uz brīdi apstājās, ieskatījās man acīs un mēs atvadījāmies. Piedzīvojums bija beidzies. Varbūt kādreiz viņa mani atradīs LinkedIn, un stāstam būs turpinājums?
——————————————————————————————
2 nedēļas vēlāk Linkdinā: Cecile viewed your profile =)