Vispār esam atbildīgi par to, ko aiz sevis atstājam. Gan materiālā, gan garīgā ziņā. Šajā dvēseles “darbadienā” Zemes virsū mums katram ir misija tādā vai citādā veidā spodrināt pasauli. Un pēc aiziešanas uz to vietu, kuru mēs pašreiz neredzam, dvēselei ir jābūt attīstītākai nekā mēs to saņēmām lietošanā piedzimšanas brīdī. Un 2/3 no cilvēces galvenā misija ir – aiz sevis atstāt skaidru jauno paaudzi.
Tādu jauno paaudzi, kura:
– spēj pati par sevi parūpēties, neskrien katras sīkas problēmas gadījumā pie pensionētiem vecākiem;
– kur jaunajiem ziķeriem jau no -padsmit gadiem iemācītas dzīves gudrības:
1) par visu jāmaksā;2) ja viens priecājas, tad otram ir smagi jāstrādā;3) jādzīvo no nopelnītā, nevis no aizņemtā;4) “ne viss ir zelts, kas spīd”;5) otram jāiedod kaut nedaudz vairāk, nekā no viņa gribi;6) nav jāpārstrādājas, ir dienā laiks jāatrod atpūsties;7) ka dzīvē ir arī pienākumi.
– kura ar skubu apgūs visu jauno, kuru spēs pielietot arī tad, kad sāksies pelnīšanas vecums.
Tā lielā problēma, kura vīd cauri visam, ir – nākamā paaudze aug gudrāka, un kaut kādā brīdi vecāki ar veco laiku zināšanām vairs netiek līdzi sabiedrības attīstībai. Vienkāršāk runājot, nav spējīga ko dot nākamajiem vīriem un sievām.
Tādēļ nepieciešams – nevis dot zināšanas, bet gan pamatu pamatu: iegūtās zināšanas pielietot dzīvē.
Daži piemēri (2016. gadā):
– datorspēles ir ne tikai laika pavadīšanas veids, bet arī iemaņu gūšana. Tostarp iemaņas ir: reakcijas ātrums, loģiskā un stratēģiskā domāšana, valodu mācīšanās…
– ka daudzās sīklietas ar datoru nodrošinājumu (gadžeti) tomēr domātas noderīgiem darbiem nevis muļķībām;
– ka muļķību un problēmu radīšanas tiek darīts pāri citiem, kuri lietās un apkārtnes sakārtošanā ieguldījuši darbu, un reizēm pēc tusiņiem kādam citam ir jāsavāc mēsli (tiešā un pārnestā nozīmē);
– skolās māca daudz labas lietas, bet ne visas, kas vajadzīgas reālai dzīvei.
Piemēram, ekonomikas darbību, banku nozīmi, seksuālo audzināšanu, neskriet pakaļ nepazīstamiem pieaugušajiem, rakstura īpašības cīņai reālajā pasaulē… Tas ir jāiemāca mājās ģimenē.
Kad tagadējie trīsdesmitgadnieki pasaulē uzsāk karus – par mantu, naudu, ietekmi – un to dara uz nabadzības un atkarīgo rēķina, tad zinām, ka bērnībā viņu audzināšanā bijuši kādi robi, un viņu vecāki nav spējuši ierādīt dzīves ziņu.
Redzam, ka šī problēma ir daudzās ģimenēs, kad saskaramies ar terorismu daudzviet pasaulē, ka aizvien kaut kur ir “karstie punkti”, un citur atkal daži rada shēmas, kuru rezultātā pat veseli reģioni grimst nabadzībā. Un pasaule kavējas savā attīstībā.
Dieviete.lv redakcija, Raitis
