Kerlu Toamu (Kerl Toam), izraēļu dziednieci (dzimusi Taškentā, vēlāk dzīvojusi Izraēlā), kas nu jau četrus gadus dzīvo Latvijā, pirmoreiz pamanīju ierakstā par viņas semināriem. “Man palaimējās piedzimt par slimāko bērnu pasaulē,” bija rakstīts viņas aprakstā. Oho… Un tālāk – kā viņa, starp citu, būdama ārstu bērns, pati uzslējusi sevi uz kājām un tagad māca vienkāršās un noderīgās zināšanas citiem. Vēlāk piedalījos pāris viņas semināros, kur varēja pārliecināties, kā var iedarboties uz stāju, kā ielikt vietā astes kaulu, fiksēt izmaiņas pirms un pēc skaņu terapijas, ko paši dalībnieki praktizēja utt.
Kad zvanīju sarunāt tikšanos, Kerla man centās latviski nosaukt adresi: “Kāpu iela Jūrmalā,” un pajokoja: “nevis Kapu, bet Kāpu, kaut gan arī kapi te ir.”
Mēs sēžam vēl ārā pie Kerlas pārvietojamās nelielās mājiņas, kur vienā istabā viņa dzīvo un otrā pieņem cilvēkus. Tur var redzēt gan Kerlas sievišķīgumu ar smalkām lietiņām, gan praktiskumu – viņa izrāda āmuru un citu darba instrumentu kolekciju. Protams, esam viņas mīļo suņu un kaķu ieskautas. “Cilvēkiem, īpaši jauniešiem, ir jauna tradīcija, nesamudžināt dzīvi ar šikām mājām, no kurām, kā rāda pētījumi, beigās tāpat izmanto vienu desmito vai devīto daļu. Šāda mājiņa ir ļoti ērta – pasūti internetā, viss funkcionālais ir, siltums arī. Te mūs uzņēma mani latviešu draugi ar gaišām eņģeļu dvēselēm, kuri ļāva uzlikt māju, viņi dzīvo blakus. Un visu laiku atgaiņājas, ka naudu par vietu neņems. Man neiedomājami veicies ar cilvēkiem,” pateicas Kerla.
Kerlas balss un kustības ir vieglas un it kā rotaļīgas, brīžiem viņa ataino dažādas balsis, ja demonstrē kāda cita teikto. Gaisīgi un brīvi. Tāpat arī viņas piedāvātie risinājumi veselībai nav sarežģīti. Daļa no tiem radušies no loģiskiem secinājumiem, novērojot ķermeņa dabisko kustību. Kad Kerlai trūcis padoma kādā situācija, viņa vienmēr vērsusies pēc palīdzības pie padomdevējiem (Наставникам – krievu val.) no citām pasaulēm un tad atbildes vienkārši atnāk galvā. Šos padomdevējus Kerla gan dzird, gan redz – tā kā tas ir jau no bērnības, viņai nekad tas nav licies nekas neparasts.
Kad aicinu Kerlu izstāstīt, kas tad slēpjas zem vārdiem “bērnībā biju visslimākais bērns”, viņa viegli nober veselu gūzmu diagnožu, sākot no trīs gadu vecumā ārstu diagnosticētas epilepsijas lēkmēm ar bojājumiem smadzenēs līdz apziņas zaudēšanai, krampju sindromu un nekontrolētu urīna noplūdi; no sešiem gadiem – alerģisku bronhītu, kurš “veiksmīgi pārauga astmā”; skolas laikā – trakām sāpēm kājās, ka ne soli paspert; regulāriem cistītiem un vajadzību “skriet uz tualeti” pie mazākās vajadzības. “Tas bija murgs – es centos neēst un nedzert, lai tikai nebūtu jāskrien! (Tobrīd), pats par sevi saprotams, regulāri sāpēja vēders – te bija gastrīts, te kuņģa skābe paaugstināta, te – pazemināta. Es pat atteicos ēst – mamma, nepārspīlējot, ar varu bāza mutē ēdienu. Vēlāk sekoja ginekoloģiskas problēmas, mēnešreižu traucējumi un sāpes līdz apziņas zudumam…”
– Līdz kādam vecumam mēs tikām? (es jau vairs nespēju izsekot līdzi šim sarakstam)
– Viss sākās triju gadu vecumā un slimības “beigu sākums” bija 19 gados, kad es nolēmu, ka man vairs nav epilepsijas. Bet galu galā visas “slimībeles” pārgāja tuvāk 27 gadiem.
– Savulaik stāstījāt, ka esat ārstu bērns. Droši vien arī ārstējāties tradicionāli?
– Par laimi, es nedrīkstēju lietot visas zāles – man bija alerģija pret daudzām zālēm. Kaut ko jau piemeklēja, kas derētu. Taču – tā kā mammai un vecvecākiem zināšanas bija ne tikai tradicionālajā, bet arī netradicionālajā medicīnā, viņi tomēr centās mani ārstēt ar iespējami saudzīgām metodēm. Protams, bija arī tabletītes, bet ne tikai.
Mans vecaistēvs karā bija neiroķirurgs, viņš bija arī akupunktūras ārsts – nodarbojās gan “ar adatām”, gan dēlēm, badošanos, dažādām elpošanas praksēm, jogu, autotreniņiem. Un, protams, viņam neapstrīdami bija spēcīgas ekstrasensorās spējas.
– Tad šīs spējas jums nāk no vectēva puses…?
– Jā, pa vectēva līniju. Tādēļ mūsu ģimenē pilnīgi normāli attiecas pret netradicionālo ārstēšanos. Vecmāmiņa ar mammu, būdamas augstākās kategorijas ārstes, tāpat gāja pie zīlniecēm, vārdotājām (Бабушка-шептунья – krievu val.), kad man bija mieža graudi, no kuriem es nevarēju ne acis atvērt. Vārdotāja mani paņēma klēpī, kaut ko pačukstēja, ar ūdentiņu nomazgāja, oliņu pavirpuļoja, mammai kaut ko uz auss pateica, iedeva mammai pudeli ūdens un mamma, jā, būdama ārste rentgenoloģe un kardioloģe, zinātņu kandidāte, – padomus ņēma vērā: pamazgāja mani ar šo ūdentiņu, un viss pārgāja.
Vienīgais, ko ģimenē noliedza – psiholoģijas un fizioloģijas saikni. Viņi ārstēja slimību, nevis atrada tās iemeslu un novērsa.
– Kā īsti beidzās slimošanas plejāde?
– Tas sāka beigties tad, kad es sapratu fizioloģijas un psiholoģijas saikni.
Es no 14 gadu vecuma dziedināju cilvēkus – tobrīd dzīvoju Taškentā un skaitījos brīnumbērns. Taču – es cilvēkus izārstēju, tā vietā nāca citi, problēmas sakne nebija atrasta. Tāpat man likās neizprotami, kāpēc mūsu ģimenē, kur visi ir tik gudri, pareizi, zinoši ārsti, visu laiku slimo! Kā gan tā!? Meklēju atbildes.
Pirmoreiz man acis par ķermeņa un psiholoģijas saistību atvērās, kad mamma man izstāstīja, kā sākās mana epilepsija. Saikni ieraudzīju es pati. Kad mamma mācījās medicīnas studiju 4. kursā, viņai bija jāapgūst neiroloģija. Man tobrīd bija gadiņš. Kad viņa pārnāca mājās, ieraudzījusi mani sēžam ratiņos un ar pirkstiņiem taisot jocīgas kustības, viņa atsauca atmiņā tikko apgūtās zināšanas par krampju sindromu bērniem. Mani ieraudzījusi, viņa nosprieda – ak vai, bērnam ir epilepsija! Bet es varbūt vienkārši spēlējos ar pirkstiņiem…
Kad man bija vairāk kā gads, man sasauca ārstu komisiju, sanāca vecvecāki, viņu draugi, profesori, un pētīja mani, un mierināja mammu: “Margarita, ” – tā sauc manu mammu -, “jūsu bērns ir vesels.” Viņa pretim: “Nē, jūs neredzējāt to, ko es!” Un jau pēc pusgada man patiesi bija epilepsija.
Kad viņa to izstāstīja, es sev pateicu – nē, man nav epilepsijas, tās ir mammas bailes. Un es aizgāju kalnos – izdarīju to, ko ar epilepsiju nedrīkstēju. No tā brīža epilepsijas lēkmes man nekad vairs nav bijušas.
– Bet tad tā bija arī medicīniski apstiprināta diagnoze?
– Jā, epilepsija līdz tam bija reāla, tika fiksētas izmaiņas smadzeņu encefalogrammā, kas par to liecināja, un simptomātika pilnībā atbilda epilepsijas lēkmēm. Brīdī, kad epilepsijai bija lemts pāriet, es tieši sapratu, kāpēc tā radās, un tā arī tā pārgāja.
Lasīt tālāk
Gribetu satikt jus’ un parunat ,ar cienu.