– Un kur “palika” pārējās slimības?
– Pārējās kaites es pārstāju ārstēt, un tās pārgāja. Es sāku atļaut sev dzīvot tā, kā man ir patīkami, un tās pašas pārgāja. Vienīgais, ko apzināti ārstēju – kuņģa čūlu – kādas pāris nedēļas (nē, droši vien mazāk, tik ilgi neizturētu), padzerot kartupeļu sulu.
Pārējais pārgāja. Jo slimības rodas no auras bojājumiem, bet to bojā sevis plosīšana ar neveselīgām domām. Jo mazāk mēs sevi plosām, jo labāk jūtamies.
Domāju, ka galējais lūzuma punkts manī notika tad, kad es apzināti pārstāju sev pārmest to, ka esmu laimīga. Es pārstāju apzināti meklēt sev nelaimes. Kāpēc es to darīju? Jo nevarēju pieņemt – kā gan es varu būt laimīga, ja apkārt ir tik daudz nelaimju? Visi mokās, ir nelaimīgi, bet man viss ir labi. Es apzināti darīju sev sliktu. Apzināti. Jo es jutos ļoti vainīga par to, ka neko nevaru mainīt – visi cieš, bet es te, ziniet, “kaifoju”. Ap kādiem gadiem 24-25 man pirmo reizi rokās nonāca Konkordijas Antarovas grāmata “Divas dzīves”. Un no tā brīža manī kaut kas sāka mainīties.
Tā ir ļoti pārsteidzoša grāmata! Grāmatas autore tikās ar tiem pašiem skolotājiem, ar kuriem Rērihi, taču viņas lasāmviela ir uztveramākā valodā. Tā pirmajā brīdī izskatās kā romāns, kur galvenie varoņi ir parasti cilvēki un viņu skolotāji, par viņu ikdienas dzīvi, bet būtībā tā ir ikdienas dzīvās ētikas dienasgrāmata. Daudziem cilvēkiem, kam to ieteicu (grāmata pieejama arī latviski), tā ļoti mainījusi dzīvi.
Kad es, cilvēks, kurš īdēja, ka viss ir slikti, tik slikti un neko nevar mainīt, – to lasīju, man nāca apjausma – ja reiz tu tā mokies par sevi, tad tu mokies par sevi. Ne par ko citu. Bet ja tu mokies par citiem, tad ej un dari kaut ko! Ja nevari darīt kaut ko fiziski, dari ne-fiziski – lūdzies, sūti gaismu. Nenodarbojies ar sevi!
Pirmo grūdienu šī fakta apziņai deva šī grāmata, līdz pilnībā šo apziņu manī iedzīvināja mans skolotājs Gidons Suržers (Гидон Суржер), kurš būtībā izveidoja mani tādu, kāda es esmu šobrīd. Ja var iedomāties kārbiņu ar puzles gabaliņiem – tajā ir daudz detaļu, no kuras var salikt bildīti, tomēr, kamēr tos neapvienos vienā bildē, nebūs nekādas jēgas no šiem gabaliņiem. Kad satiku savu Skolotāju, es biju kā šāda nesalikta bilde – gabaliņi ir, bet bilde nav salikta, nav jēgas no tiem gabaliņiem. Bet tad manā dzīvē uzradās Skolotājs…
– Kā viņš uzradās?
– Tāpat kā visi pārējie Skolotāji – es nostājos savā istabā un teicu (Kerla norāda uz augšu un apkārt) – “Viss, tālāk es nezinu, kā man virzīties, gribu Skolotāju uz šīs zemes. Dodiet.” Es tā daru periodiski. Un viņš uzradās – es it kā netīšām internetā uzspiedu uz viņa mājaslapas. Kad izlasīju viņa rakstus, pati uzzvanīju. Mēs aprunājāmies un viņš teica – es zinu, tas (pārmaiņas ar viņa palīdzību – Aut.) būs ļoti sāpīgi, bet, ja tu esi gatava, nāc – tev to ļoti vajag. Un, lūk, pusotru gadu viņš “iztirināja” no manas galvas “prusakus”. Tas bija nežēlīgi, bet citādāk nebija iespējams.
– Kā tieši tas notika? – varbūt varat minēt piemēru?
– Kad es kārtējo reizi cietu par pasaules likteņiem, par apkārtējo nelaimēm un cik vispār viss ir nepariezi, viņš mani tā paņēma aiz čupra, nogāza uz zemes un teica – ak, tu, kuce, pārstāj sevi žēlot!… Kamēr es 30 sekundes cēlos no grīdas, man līdz apziņai “aizgāja”, par ko ir runa. Ir grūti aprakstīt to, kā tas veidojās (viņam ir veltīti dzejoļi, no kuriem var nojaust, kāds viņš ir). Man bija vajadzīga tieši šāda pieeja.
Šis mans Skolotājs ir kā tāds grieķu mīta skulptors, kurš rada Galatejas, atdzīvina viņas, izmantojot daļu savas sirds, un – palaiž. Šāds ieguldījums, protams, paņem viņa spēkus, dvēseli, laiku. Viņš ir varens radītājs, lielisks skulptors! Viņš ir kā kanāls un palīgs skolniecēm, kurām piemērotas nežēlīgas mācību metodes – lai ātrāk izietu transformāciju un ietu tālāk.
– Vai tas ir kursos minētais jūsu Skolotājs Nepālā?
– Nē, viņš, Maitrija, strādā citā līmenī un viņš nav īsti cilvēciska būtne. Nepālas skolotājs ir tāds, kurš sasniedzis augstāku enerģētiskās vibrācijas līmeni.
– Jūs minējāt, ka dziedināt jau no 14 gadu vecuma. Kā sajutāt savas spējas?
– Es jau no ļoti maza vecuma pratu mājās vecmāmiņai, kura “slimoja ar sirdi”, veikt injekcijas, kad nāca lēkmes. Bet reiz viņa mira man uz rokām un injekcijas nepalīdzēja. Bet man bija savi padomdevēji – tie man bijuši vienmēr no bērnības. Un es viņiem jautāju: “Mīlīši, ko man darīt?” Un viņi parādīja, ko darīt – kā vadīt enerģiju, sakārtot auru un savest kārtībā sirdi, es to izdarīju.
Vēl vēlāk, gados 17, iepazinos ar brīnišķīgu dziednieci Sokolovu, kas arī palīdzēja spējas attīstīt.
– Bet kā cilvēki jūs, vēl meiteni, atrada, lai dziedinātos?
– Ģimenē zināja, ka esmu redzīga un es palīdzēju noteikt slimo vietu ar Trešās Acs palīdzību, gan noņemt sāpes – ko nu vajadzēja.. Tad “bildi” var redzēt līdzīgu rentgenam, bet krāsainu – tā ļauj ieraudzīt iekšējo orgānu un auras bojājumus kā krāsainus dažādas formas “traipus” uz pelēkas “veselās” krāsas fona. Mana ģimene uztvēra to pilnīgi normāli – ja proti palīdzēt, palīdzi. Es neskaitījos savā ģimenē kaut kas ārkārtējs šajā ziņā.
Lasīt tālāk
Gribetu satikt jus’ un parunat ,ar cienu.