– Jūs pieminējāt to jūtīgumu un sāpes, ko pārdzīvojāt par visas pasaules nelaimēm, apkārt esošajiem. Tas laikam ir ļoti liels jūtīgums, empātija…
– Es nedomāju, ka tas ir liels, bet gan normāls jūtīgums. Iedomājieties – ja jūsu acu priekšā nogalinātu jūsu kaķi, jums sāpētu?
– Protams.
– Un, ja tas būtu svešs kaķis?… Un ja jūs uzzinātu un pārliecinoši zinātu, ka tikko jūsu kaimiņi nogalināja jūsu kaķi? Būtu sāpīgi?… Un ja zinātu, ka nogalināja svešu kaķi?
– Jā…
– Bet ja uzzinātu, ka tas noticis nevis jūsu sētā, bet, teiksim, kaut kur Āfrikā? Svešu kaķi.
– Sāpīgi, bet mazāk.
– Kāpēc? Kāda starpība?
– Tāpēc, ka tas ir egoisms.
– Lūk, šī faktora man kaut kā nebija. Man nebija sāpīgi mazāk, man bija vienādi sāpīgi. Man bija vienalga, vai kaut kas sāpinošs notiek manu acu priekšā vai kaut kur tālu. Vai tas notiek ar kādu man tuvu vai nepazīstamu cilvēku, tālu. Man vienalga bija vienādi sāpīgi. Pati apziņa, ka kaut kur kādam nodara pāri, notiek vardarbība, ja es sāku iegrimt šajā apziņā, radīja milzu sāpes – Zeme, tā ir briesmīga vieta. Ļoti nepatīkama.
Patiesībā biežāk cilvēki uztraucas par sevi. Piemēram, bija terorisma akti, cilvēkus patiesībā uztrauc doma, ka tas var notikt šeit, tūlīt, ar viņu un tuviniekiem. Ja dotu 100% garantiju, ka tas nekad nenotiks šeit un viņu tuviniekiem, viņi ne pārāk “ceptos”.
Pārstājiet sevi žēlot!
Kādā manā seminārā pedagogiem un vecākiem par bērniem man jautāja – “Ko izdarīt, lai bērns adekvāti uztvertu realitāti?” Es atjautāju – “Vai jūsu bērns uztver apkārtējo pasauli neadekvāti?” Man atbildēja ar pārliecinošu “Jā”. Un es jautāju atkal – “Kā jūsu bērns neadekvāti uztver realitāti?” “Nu kā,” man atbildēja, “mēs ejam, uz ielas vāļājas piedzēries cilvēks, bet bērns pārdzīvo un uztraucas, ka viņš nosals un ka onkulim ir slikti.” Vai – “Bērns atsakās ēst gaļu, jo nogalināja cālēnus”. Te nu jāsecina, ka pieaugušie pasauli uztver neadekvāti. Kā jūs uzskatāt – piedzēries cilvēks var nosalt?
– Protams.
– Kurš adekvātāk uztver realitāti – viņas meita vai viņa? Viņa man nejautāja, kā iemācīt bērnu adekvāti uztvert realitāti. Būtībā viņa jautāja, kā uzaudzināt cilvēku bez dvēseles, nejūtīgu, lai viņu būtu viegli vadīt un viņam neko negribētos mainīt.
– Bet ja cilvēks uztraucas par draugu slimo bērnu?
– Kas tad notiek domās?
– Droši vien – jā, tas var ar katru notikt, arī ar mani. Viņa ir normāls, labs cilvēks, kāpēc tā, ja viņa…
– Sakiet, lūdzu, kas ir produktīvāk – uzdot jautājumu, kāpēc gan tā? – un patiesībā jautājums saistīts ar to – oi, es arī taču esmu laba un ja nu man arī kas tāds notiek, – ko man tādu darīt, lai tas ar mani nenotiktu? Varbūt produktīvāk ir pateikt sev – viņai tā ir noticis, – ko es šobrīd konkrēti varu izdarīt tādā veidā, kādā viņa ir gatava pieņemt palīdzību?
Ja esmu pārņemta ar tēmu: ak Dievs, kādas šausmas, kādas šausmas! – tas var notikt ar mani, – ne par kādu palīdzību, atbalstu šādai sievietei nav ne runas. Adekvāta palīdzība ir tāda (Kerla stāsta mierīgā, nosvērtā balsī) – es, harmonijā un mierā, pārliecinātībā, esmu ar viņu, dodot viņai gaismu, pārliecību un spēku un daru to, ko viņa no manis prasīs.
– Bet ja par 100% nav iespējams palīdzēt?
– Pagaidiet… Sūtiet gaismu. Vienmēr par 100% ir iespējams palīdzēt. Domājiet ik dienu par bērnu, sūtiet gaismu, spēku, smaidu. Ir brīnumainā frāze
“Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss ir kārtībā, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss būs kārtībā un šo pārliecību es nododu tev.”
– To es atceros. Bija piemērs jūsu kursā un jūs rādījāt eksperimentu ar vienu pāri: uzspiedāt vīrietim noteiktus punktus, kas viņam sāpēja. Tad ierādījāt, viņam nedzirdot, viņa sievai, lai sieva, domājot par vīru, pie sevis pasaka šos vārdus. Atkārtojāt uzspiedienu vīram un – sāpju vairs nebija…
– Jā, tas “strādā” uz visu. Jo ar pozīciju “ak, Dievs, tu tā ciet!” mēs otram noņemam enerģiju, sūtam savu šausmu sajūtu. Ja sūtām domu “es esmu pilnīgi pārliecināta, ka ar tevi viss ir kārtībā,” – tātad tu tiec galā, tu virzies, ej. Tā mēs otram reāli palīdzam virzīties.
Lasīt tālāk
Gribetu satikt jus’ un parunat ,ar cienu.