– Varat atsaukt atmiņā kādus piemērus, kā esat cilvēkiem palīdzējusi sakārtot veselību?
– (nopūšas) Es šos gadījumus nekolekcionēju. Ziniet, tas ir grūts jautājums, jo parasti par šiem gadījumiem es uzzinu pēc kaut kāda laika no tiem, kuri atnāk pēc bijušo pacientu ieteikuma, atstāstot – oi, jūs viņam tā palīdzējāt! Tā palīdzējāt!
– Tiešām?
– Jā, tiešām. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka es nevienu nevaru izārstēt. Cilvēks var izārstēties. Tāpēc es arī nesekoju, kas ar viņiem tālāk notiek. Nekad nezvanu un neprasu, kā viņi jūtas. Ja viņi jūtas slikti, viņi man piezvana. Ja nezvana, tad – ko tur prasīt?
Labi, prātā nāk viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem. Pie manis vērsās sieviete, kuras meitiņa piedzima neiznēsāta ar salipušām plaušām – tās neatvērās. Kad viņa pie manis vērsās, meitenīte neelpoja patstāvīgi – tikai ar speciāla aparāta – elpošanas caurulītes, palīdzību. Viņa negāja uz ielas, praktiski nestaigāja, tikai rāpoja. Mēs pastrādājām ar mammu – viņai bija mežonīgs aizvainojums pret meitenītes tēvu, ļoti daudz samudžinājumu. Meitenei pēc mazāk nekā diviem mēnešiem pilnībā noņēma elpošanas aparātu. Tagad viņai ir divi gadi – viņa skraida, lēkā, ir vesela, lalina, vēl nerunā pilnībā, bet jau izsaka atsevišķus vārdus, adekvātu domu. Pilnīgi adekvāts bērns! Viņas mamma uzskata, ka es viņu izārstēju, es tā neuzskatu. Bet viņa tā uzskata (Kerla parausta plecus).
– Jūs palīdzējāt viņai atrast, kā bērnam palīdzēt dziedināties.
– Es tā vienmēr daru. Kad pie manis vēršas cilvēki, piemēram, ar problēmām mugurkaula rajonā, tā ir viena no izplatītākajām problēmām, – ko es mācu? Es mācu “ieriktēt” astes kaulu. Iesaku uztaisīt speciālās pēdu zolītes. Mainīt matraci. Pārstāt lietot uzturā produktus, kas izsauc iekaisuma procesus (visus dzīvnieku izcelsmes produktus, raugu un glutēnu). Visi mani pacienti izveseļojas paši.
Piemēram, mans mīļotais (Kerlai sirsnīgi iemirdzas acis – Aut.). Viņš ir ratiņnieks (ratiņkrēslā). Sākumā viņš bija mans pacients, latvietis, – viņam mani rekomendēja. Ārsti vīram prognozēja, ka viņš vispār paliks nekustīgs dēļ kakla skriemeļu trūcēm. Un viņam priekšā stāvēja abu roku karpālā kanāla operācija. Un tagad? – šodien, piemēram, viņš ir Igaunijā, ciguna seminārā, sporto ar nūjām. Viņam nekas nesāp, viss ir labi.
Viņš mani aicināja palīgā, lai nebūtu jāoperē rokas un lai viņš nekļūtu pilnībā paralizēts. Rokas sāpēja mežonīgi un bija grūti pārsēsties no ratiņiem uz gultu – viņš nevarēja atbalstīties uz rokām. Tagad nekas nesāp. Ar nūjām ratiņkrēslā viņš sporto pa parku, lai uztrenētu rokas.
Arī mugurkaula kakla daļa ir sakārtota – trūces ir uzsūkušās.
– Vai perspektīvā viņš varēs staigāt?
– Jebkurš cilvēks var būt pilnīgi vesels. Bet, vai tas būs vai nebūs, to nav iespējams pateikt.
– Tas ir – tā ir viņa atbildība?
– Jā.
– Bet idejas, kā to izdarīt, jums ir?
– Jā. Skatieties, es varu jebkuram cilvēkam iedot instrumentus. Cik cilvēks tos izmantos, ir viņa ziņā; un, galvenais, cik ir pienācis laiks, ne no viena nav atkarīgs. Jo es ticu, ka viss notiek tikai savā laikā. Viss, kas notiek apkārt, ir spēle, nejaušība. Es spēlēju, ka esmu dziedniece, viņi spēlē, ka ir pacienti. Ja viņi izveseļojas un es nejauši esmu tā tuvumā, viņi uzskata, ka es viņus izārstēju. Labi – jums būs pēc jūsu ticības.
Lasīt tālāk
Gribetu satikt jus’ un parunat ,ar cienu.