– Pastāstiet, lūdzu, par savu programmu “Trīs atslēgas”!
– Programma ir vienkārša, un neviens neko jaunu nav izgudrojis. Es pacentos apvienot savu 30 gadu pieredzi vienotā veselumā. Viss ir vienkārši. Visas cilvēka slimības rodas no tā, ka viņš nav sevi noregulējis trīs līmeņos, kas saistīti ar savstarpējām attiecībām. Mēs slimojam tikai tad, ja ir problēmas ar savstarpējām attiecībām. Ja katrs no mums dzīvotu uz neapdzīvotas salas un nezinātu, ka apkārt ir civilizācija un viņam visa kā būtu gana, viens tur tā arī zem palmas dzīvotu – viņam visa kā būtu gana!
Pirmā atslēga ir “es un es”. Tās ir manas attiecības ar sevi. Sevis nosodījums, vainas apziņa, mocības ar pašnovērtējumu, neapmierinātība ar sevi – viss, kas ietver sakni “sev” un “paš”, attiecas un pašregulāciju.
Otrs līmenis ir “es un mans ķermenis” un tas nav viens un tas pats, kas “es un es”. Es saku – kā jūs varat, sākot dzīvot jaunās mājās, labi, – pēc divām dienām, – nezināt, kur ieslēdz gaismu, kur ir rozetes? Ja, piemēram, jūs esat sieviete un bez vīrieša apmetaties jaunās mājās, jūs taču zināsit, kur tās ir, kas atrodas atvilktnēs. Vismaz aptuveni. Ķermenī mēs dzīvojam visu mūžu. Un mums nav ne mazākās nojausmas, kur un kas atrodas. Kaut vai dažādi jūsu orgāni. Nezinot savu paša ķermeni, nesaprotot, kā tas ir iekārtots, nesaprotot, kas tam ir patīkami un kas ne, nedodot iespēju tam komfortabli izvietoties, nav iespējams būt veselam.
Trešais līmenis ir “es un apkārtējā vide”. Tas ir līmenis, kurās mācāmies, kā šajā murgainā pasaulē, ko esam izveidojuši, – galīgi anticilvēciskā -, eksistēt ar minimāliem zaudējumiem sev un apkārtējiem.
Tāpat es izdalu trīs atslēgas mugurkaulā. Ķermenis nevar būt vesels, ja fiziskā līmenī vietā nestāv atlants jeb pirmais kakla skriemelis, kas savieno galvas pamatni ar mugurkaulu (starp citu, Kerlas skaņas semināros praktizē, kā to ar skaņas palīdzību iestāda vietā – tas pa spēkam ir katram – Aut.). Tāpat, ja vietā nav astes kauls un trīs krūšu skriemeļi.
Tālāk ir pieci līmeņi, lai cilvēks būtu vesels: mugurkauls, kustības, elpošana, uzturs un domāšana.
Lai tas viss strādātu, es izmantoju skaņu terapiju, afirmāciju terapiju, un psihoterapiju.
– Pastāstiet vairāk par skaņu terapiju.
– Dažāda dziedniecība ar skaņu zināma jau sen – šamaņu dziedājumi, Tibetas trauki, šūpuļdziesmas u.c. Katram orgānam atbilst sava skaņas frekvence. Katram orgānam ir citādāka skaņas svārstība un to var vērst noteiktā skaņas frekvencē. Skandējot noteiktu skaņu, orgānu, ja tas kļuvis slims, var atkal pareizi “noskaņot”. Skaņa darbojas gan smalkajā informatīvajā līmenī, gan materiālajā līmenī, novācot simptomus. Jā, tā novāc simptomus, līdzīgi kā joga vai masāža, bet nenoņem iemeslus – ar tiem jāstrādā psiholoģiski.
– Kursos jūs par sevi teicāt – tā es arī visu mūžu “tintinkuju” (viens no veidiem, kā iekārtot vietā astestkaulu ir ar “tjintjan” skandēšanu – Aut.).
– Astes kaulu var ielikt vietā dažādos veidos. Tā kā esmu par slinku, lai piecas nedēļas katru dienu to mehāniski ievirzītu, es izvēlos skaņu terapiju un laiku pa laikam skandēju vajadzīgās skaņas. Esmu slinka (pasmaida).
– Kur jūs mācījāties skaņu terapiju?
– Viss ir vienkārši. Kad kārtējo reizi mainījās mūsu vides enerģētiskie parametri un tehnikas, ko izmantojām, sāka strādāt mazāk efektīvi (piemēram, elpošanas tehnikas), es vērsos pie saviem draugiem (viņa norāda uz augšu): “Mīlīši, jūs gribat, lai es nodarbojos ar to, ar ko es nodarbojos? – Tad dodiet atbilstošu instrumentu!” Un man iedeva skaņu terapiju.
– Un jūs pati sajutāt šīs konkrētās skaņas katram orgānam?
– Jā.
– Vēl viena tēma, kam pieskarieties kursos – pēdas forma un tās ietekme uz stāju, muguru. Nodarbībā bija interesants eksperiments visiem dalībniekiem, kur uzskatāmi atklājās, ka tikai 15% ir klasiskas formas pēda, tas ir visa apavu industrija atbilstot tikai tik nelielai daļai cilvēku pēdām. Bija redzams, cik nestabili, stāvot taisni un saņemot uzspiedienu uz pleciem, cilvēki ir – pat lieli vīrieši nespēja nostāvēt. Savukārt, stāvot uz mīkstas virsmas, “nestabilie”, tāpat pagrūsti, bija stabili. Ja mēs staigātu pa smiltīm, nebūtu problēmu, bet mēs ejam pa cietu virsmu, nedabisku – asfaltu.
– Tas arī ir vienkārši. Skatoties uz dzīvniekiem, es novēroju, ka viņi nelīgojas, nezvāļojas, viņiem nemēdz būt skolioze. Cilvēki – ir, kam ir šī problēma, ir, kam nav. Man likās nepareizi, ka cilvēki nestabili iet, jo es esmu pārliecināta, ka viss dabā ir pareizi aprēķināts, mums jāiet taisni, saglabājot līdzsvaru. Es sapratu, ka tie, kuri līgojas, ir tie, kuriem ir nestandarta formas pēdas. Tad es sāku meklēt vienkāršu risinājumu, jo nevajag “cepties”, – meklēju, kā pārstāt ļodzīgi iet un tikt vaļā no sekām, kas no tā ir radušās. Un ko darīt, lai cilvēki spētu normāli iet pa šo necilvēcīgo virsmu, ko sauc par asfaltu. Finālā “klikšķi” radīja pacients ar muguras sāpēm. Viņš teica, ka ar pēdu zolītēm viņam mugura nesāpot, ja tās neieliekot – sāpot. Ieraudzīju, kā kvalitatīvas un individuāli izveidotas zolītes var palīdzēt. Tāpat ir saikne ar matraci.
– Kāds tas ir labāks?
– Zināms, ka Austrumos visi iet ar taisnu muguru, neskatoties uz smagajiem darbiem. Kāpēc? Jo naktī viņi guļ uz virsmas, kas muguru iztaisno. Viņi guļ uz grīdas. Mūsu ķermenis ir pārdomāts ļoti loģiski. Pat ja jūs pa dienu kaut ko pārpūlējāties un jums kāds skriemelis kaut kur atbīdījās, naktī jūs atslābināties, esat bez apziņas, un no atslābuma skriemeļi paši nostājas savās pareizajās pozīcijās. Tas ir tad, ja guļam uz cietas virsmas. Ja mēs guļam uz mīkstas virsmas, mums tas iet secen.
Es to ļoti labi izjutu, kad bija jāguļ ārpus mājas uz briesmīga matrača. Man ir vienā vietā lauzts mugurkaula skriemelis un viņš “brīvā lidojumā” kustas. Ja es guļu pat uz nedaudz mīksta matrača, man naktī sāk trūkt elpas, jo trauma bija liela. Tiem, kuriem nav traumas, savukārt dēļ nepiemērota matrača nevar saprast, ka viņi nevar no rīta īsti piecelties – pa nakti mugurkauls nav īsti izstiepies. Tāpēc vislabāk lai ir vates matracis ar cietu pamatni. Vai matracis kas atgādina vingrošanas paklāju, ciets.
– Vēl jau daudzi ilgi sēž pie datora…
– Pie datora mēs sēžam dažādi un ja sēžam neergonomiski, tad vajag ārstēt galvu. Tāpēc elementāras lietas – organizēt darba vietu tā, lai tev būtu ērti. Ja tu to nedari, tiešām vajag ārstēt galvu. Internetā ir daudz piemēru. Cita lieta, ka ir visādi noderīgi palīglīdzekļi.
Jāsēž uz iegurņa kauliem, astei jābūt brīvai – ir gatavas ierīces, kurās ir šāda iespēja.
Vēl dāvana ofisa darbiniekiem ir plakans spilventiņš zem astes kaula – ar izgriezumu zem astes kaula. Vajadzētu tādu vienmēr arī mašīnā. Un – nedod Dievs, ja iekļūst avārijā, tas var glābt dzīvību, jo neļaus salūzt mugurkaulam. Tāpēc, ka lūzumi bieži vien sākas no astes kaula. Turklāt ar tādu spilventiņu mašīnu var vadīt stundām, un mugura nesāpēs. Var arī ilgi pie datora sēdēt. Tas ir labākais, ko var uzdāvināt savam ķermenim. Pēdu ieliktņus – ja vajag, matraci – obligāti, risinājumu astes kaulam – trīs lielas dāvanas.
Uz krēsliem vispār nevajadzētu sēdēt – tie nav cilvēciskas ierīces. Bet ja reiz sēžam, tad vismaz sēžam tā, lai nemocītos.
– Cik jūs ilgi pati sēžat?
– Es tagad sēžu?
– Principā jā.
– Ja tā un tā (demonstrē dažādas pozas uz krēsla)? Pirmais pacients man atnāk pulksten deviņos un pēdējais aiziet pusdesmitos vakarā, tas ir nepārtraukts nonstops, tāpēc es kaut kā glābju savu galveno ieroci (ķermeni). Ja tā, sanāk, ka sēžu pa 12 stundām, bet es sēžu citādi.
Tuvākās Kerlas lekcijas: skaņu pašterapija.
Video no Kerlas lekcijām:
Lasīt tālāk
Gribetu satikt jus’ un parunat ,ar cienu.