nazis

Toreiz visi brīnījās, kāpēc vienmēr smaidīgā Krista (vārds mainīts) atgriezās no ceļojuma pa Dienvideiropu pilnīgi ne savā ādā. Patiesību sakot, kopš tās vasaras viņa kļuva cits cilvēks – nerunīga, vēsa, it kā attālinājusies no visa un visiem… “Nelaimīga mīlestība?” visi taujāja, bet Krista nereaģēja.

Man nekad nebija vēlmes iztaujāt Kristu par šo ceļojumu. Redzēju, cik viņai grūti. Un nebijām jau arī tik tuvas draudzenes. Pagāja gadi, un tikai nesen ievēroju: pēdējos mēnešos Krista manāmi atdzīvojusies – kļuvusi smaidīga, vairāk interesējas par savu izskatu un modi, labprāt ļaujas vieglām sarunām. “Zini, esmu satikusi fantastisku vīrieti,” viņa smaidot nolika kafijas tasi un paskatījās man acīs. “Un gribēju tev ko lūgt… Vai tu glabātu manu noslēpumu, ja es tev to uzticētu? Man… vienkārši vajag izrunāties…”

Nekad nebūtu iedomājusies, ka dzirdēšu tādu stāstu no Kristas. Pie viņas mājās runājām, pareizāk sakot, viņa runāja pusi nakts. Arī raudāja – klusi, bez niknuma.

Vēlāk viņa atzinās, ka atbrīvojusies no liela smaguma… Neteikšu, ka zināma daļa Kristas noveltā smaguma nu gulstas uz mani, tomēr arī man radās vēlme kaut kā šo nastu atvieglot. Tāpēc rakstu šo stāstu – ar Kristas atļauju, protams.

***

Tie bija deviņdesmitie gadi, kad Krista devās ceļojumā ar tūristu firmas autobusu uz kādu Vidusjūras zemi. Tā dēvētā attīstītā Eiropa ar izbrīnu uzlūkoja bijušo padomju valstu tūristu barus, kas tolaik sāka gāzties uz tās galvaspilsētām un kūrortiem. Krista tolaik bija vēl gluži jauna ārste – ķirurģe, brīva, aizrautīga un pēc plašiem apvāršņiem alkstoša. “Es nekad vairs tāda nejutīšos,” viņa teica. “Nekad – tik laimīga un bezrūpīga!”

Divu nedēļu ilgais ceļojums noritēja lieliski.

Pirms atpakaļceļa trīs dienas bija paredzēts atpūsties nelielā kūrortpilsētiņā – programmā tikai sauļošanās un peldēšanās. Pilsēta atradās kalnu pakājē, ielokā pie kāda Vidusjūras līča. Tipiski šādiem dienvidu kūrortiem gar pašu pludmali stiepās garumgara promenāde, pilsētas pusē cieši apbūvēta ar viesnīcām, hoteļiem un dažādām ēstuvēm.

Jau pirmajā atpūtas dienā Krista iepazinās ar kādu vietējo puisi.

“Es tikko biju izlīdusi no jūras, noskaloju sāļo ūdeni pludmales dušā un apsēdos uz akmens apmales promenādes malā,” atcerējās Krista.

“Pēkšņi man blakus nobremzēja motorollers, no tā nokāpa dienvidnieciski spalvainas vīrieša kājas koši zilos šortos. Es pacēlu galvu, bet nevarēju saskatīt viņa seju, jo saule spīdēja tieši acīs. Tad viņš apsēdās man blakus.”

Jaunais vīrietis izrādījās ļoti simpātisks, turklāt lieliski runāja angliski – esot kādu laiku dzīvojis Anglijā. Teica, ka viņu saucot Džordžs, bet tas acīmredzot bija angliskots puiša vietējais vārds. Varbūt arī – pseidonīms. Kristai tas nelikās svarīgi. “Tu esi krieviete?” viņš jautāja, bet Krista tikai nosmējās. Negribējās skaidrot politiku atvaļinājuma laikā. “Jauks iedegums,” viņš izteica komplimentu, ar pirkstu novelkot pa viņas kailo roku.

Vārdu sakot, Kristai bija izredzes lieliski izklaidēties pēdējās dienas. Tā viņa arī darīja: sēdās uz motorollera un ļāva izvadāt ekskursijā pa pilsētu, aplūkot vietējos lepnumus. Vakarā Džordžs uzaicināja viņu uz restorānu. Viņš bija manāmi vīlies, ka Kristai jau pēc divām dienām jādodas prom. Arī viņai pašai būtu paticis palikt ilgāk – tik jauka šķita Džordža sabiedrība. Viņi norunāja otrā dienā doties uz kalniem, aplūkot sena klostera drupas – tās varēja saskatīt no līča. Krista teica, ka pēc brokastīm nopeldēsies un gaidīs Džordžu pludmalē.

***

Otrā rītā Džordžs pludmalē atrada Kristu vecajā vietā un vedināja uz mašīnu. Pārsteigta viņa ieraudzīja, ka pie stūres sēž kāds puisis. Džordžs iepazīstināja ar savu draugu, kas viņus aizvedīs uz kalniem, jo viņa paša auto remontā. Pēc tam viņš parādīja piknika grozu ar vietējiem labumiem un smējās: “Varēsim uzdzīvot!”

Pastaiga pa kalniem, drupu aplūkošana, piknika vietas meklēšana pamatīgi izklaidēja Kristu, tā ka, apsēdusies ēnā zem koka pavisam nomaļā vietā, viņa jutās atslābinājusies un mierīga. Jautrība sita augstu vilni, un tika atkorķēta jau otra vīna pudele, kad pēkšņi Krista sastinga. Abi dienvidnieki skatījās uz viņu gluži melnām acīm, un ikviena sieviete saprastu, kas viņiem padomā. Pirms viņa īsti paspēja to aptvert, vīrieši metās tai virsū.

“Viņi abi mani izvaroja,” Krista to pateica, skatoties neko neredzošām acīm. “Vispirms viens turēja manas rokas, pēc tam otrs…”

Sīkāk viņa neko nestāstīja un pēc ilgākas pauzes piebilda: “Es vēlāk sapratu, ka viņi to iepriekš bija norunājuši. Tas draugs ļoti slikti runāja angliski, bet Džordžs pēc tam it kā taisnojās: viņam licies, ka es tak’ arī gribu, tikai “spēlējos” ar viņu.”

Pilsētā viņi atgriezās, kad bija jau tumšs. Krista kopš notikušā nebija bildusi ne vārda. Kad Džordžs vaicāja, kur viņu izlaist, viņa saņēmās un teica: “Turpat, kur iekāpām.” Pēc tam vēl piebilda: “Rīt man ir pēdējā diena. Gribētos ar tevi pavakariņot, lai šis viss aizmirstas…” Džordžs piekrita.

Lasīt tālāk

 
Ko Tu par to saki?

Komentē

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2018

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?