***
“Pēc tā visa mani pārņēma pilnīgs sastingums, atceros – kaut kur dziļi manī pat pazibēja doma: tev ir iestājusies emocionālā paralīze… Profesionālais kretīnisms,” Krista pasmaidīja. “Bet tiešām, man nebija ne žēluma, ne baiļu par notiekošo – to sauc par afektīvās reakcijas trūkumu. Toties domāšana saglabājās skaidra.”
No tās nakts un nākamās dienas Krista daudz neko neatceras, stundas aizritēja kā nereālā murgā. Viņa nespēja sevi piespiest noiet lejā uz brokastīm, vispār iziet no viesnīcas istabas. Nespēja arī neko darīt, tikai gulēja gultā un skatījās pulkstenī, gaidot vakaru. Noliktajā stundā viņa devās uz pludmali – Džordžs patiešām ieradās.
“Es tagad brīnos, kā spēju to izdarīt, bet toreiz mani vadīja ļoti skaidrs saprāts, emocijas netraucēja, tās bija mirušas,” Krista sacīja. “Visu biju izplānojusi, paredzējusi un sagatavojusi. Pienākuma pēc biju paņēmusi līdzi savu ārstes somu – tur bija viss nepieciešamais: pat anestēzija, skalpelis, dezinfekcijas līdzekļi…” Krista rūgti iesmējās. “Bet… kam tev tas viss?!” es nesapratu.
Krista labu brīdi klusēja. “Es viņu… izkastrēju… Iemidzināju un veicu sterilu, perfektu kastrāciju. Nav sarežģīta operācija. Es to izdomāju jau mašīnā, kad braucām atpakaļ…”
Atkal tas rūgtais smaids. Biju mēma aiz pārsteiguma, neko nespēju pateikt, bet Krista turpināja. “Es devos līdzi Džordžam uz viņa dzīvokli – jau pirmajā vakarā viņš pateica, ka dzīvo viens un netālu. Un tur tas notika. Atstāju viņu guļam dziļā miegā, kad viņš atmodās – es jau biju tālā gabalā. Turklāt viņš nezināja, ne kurā viesnīcā es dzīvoju, ne kā mani īsti sauc – biju pateikusi vien savu iesauku, pat ne valsti, no kurienes esmu. Kā gan viņš būtu mani atradis?”
***
“Bet vai tev tiešām nebija bail?” iejautājos. “Dīvainais sastingums turpinājās visu atpakaļceļu, bet to neviens īsti neievēroja – braucām dienu un nakti, visi pārguruši gulēja. Mājās… tad gan sākās elle,” Krista klusi atzina. “Biju tādā izmisumā, ka nezināju, kur vērsties un ko iesākt. Par šo problēmu nevarēju runāt ne ar vienu no tuvajiem cilvēkiem: mammu, māsu, labāko draudzeni, lai varbūt sajustu atbalstu, dzirdētu padomus, jo… jo es to vienkārši nevarēju izteikt. Nevarēju arī doties pie psihoterapeita vai cita kolēģa, Latvija ir maza…Tieši tāpēc uzreiz atmetu arī variantu doties uz policiju – gan tur, ārzemēs, gan te. Kas notiktu ar manu dzīvi, ja fakts kļūtu zināms?”
Taču arī paturot visu noslēpumā, Kristas dzīve kļuva šausmīga. Tik šausmīga, ka viņa piespiedās sev nokārtot slimības lapu uz dažiem mēnešiem. “Man bieži gribējās kliegt, pa naktīm, kad ir klusu, man bija bail, nevarēju normāli gulēt arī ar visām miegazālēm. Neviena diena nepagāja, lai par to nedomātu – kāpēc ar mani tas ir noticis. Iesāku lietot alkoholu, milzu devās ne, bet pa lielajai sidra pudelei dienā izdzēru… No mājām gandrīz negāju ārā, jutos droša tikai tur. Man bija bail, nezinu, no kā, biju apjukusi, viss vienā putrā…”Laiks ritēja, un, kaut arī šis notikums uzpeldēja atmiņā, tomēr ne vairs gluži katru dienu. Krista rūpīgi izanalizēja, kāpēc tas tā notika un vai viņai tiešām jājūtas vainīgai. “Lai arī cik grūti to sev atzīt, nav seku bez cēloņiem,” atzīst Krista. “Patinot lenti atpakaļ, atklāju – kaut arī netieši, tomēr biju šādu situāciju izprovocējusi… Bez mini svārkiem, spilgtas kosmētikas vai speciālas koķetēšanas… Vienkārši vajadzēja piedomāt, kāds risks ir ar svešiem cilvēkiem svešās zemēs.”
Kristu vairs nemocīja vainas apziņa, un viņa saprata, ka ir stipra – neļaus nevienam draņķim sabojāt savu dzīvi, jādzīvo tālāk. Tiesa, viņa vairs neredzēja sevī to sievieti, kāda bija pirms šā murga. Un jā – ilgu laiku viņa nevienu nelaida sev klāt. Līdz iepazinās ar šo “fantastisko” vīrieti, kurš bija tik ļoti maigs un labs pret viņu, ka Krista saprata: viņas pārliecība, ka pilnvērtīgas dzīves vairs nebūs, sāk izplēnēt…
“Es zinu, ka nestāstīšu viņam par šo – pat negribot viņš tad skatīsies uz mani citām acīm… Taču, lai no tā tiešām atbrīvotos, man ļoti vajadzēja kādam izstāstīt, pārbaudīt, cik stipra esmu.”
Es tomēr nelikos mierā: “Vai tu tagad nenožēlo… to operāciju? Nebija par šerpu?” Krista parausta plecus: “Es tiešām nezinu! Toreiz man likās: tas būs netaisnīgi, ja viņš nesaņems nekādu sodu… Vai es tagad to atstātu Dieva un likteņa rokās? Turklāt par ko tad es biju izpelnījusies tādu sodu? Zini, kas bija smieklīgākais? Tajā vasarā biju arī laukos, pie vecākiem, un gāju uz upi peldēties. Netālu no peldvietas kāda sieviete sauca: “Džordž, Džordž, peldi krastā!” Man gandrīz saļima kājas, un tad es ieraudzīju, ka no upes izlien melns suns. Viņš pēc tam man bija liels draugs. Vēl tagad nesaprotu – kas tā bija par likteņa zīmi?”
