Šodien aizsprostojās pods. Neiet prom ūdens un viss. Ja aizsprostojas vanna vai izlietne, tad palīdz “vantūzis”, nezinu pat, kā pareizi šis rīks latviski jāsauc. Bet ko lai dara ar podu? Te es atcerējos, ka skapī manīju mētājamies santehniķu trosi. Tiem, kas nezin – būtībā tā ir vienkārša trose, kurai galā ir rokturis, lai to būtu vienkāršāk griezt. Paņēmu trosi un sāku to stumt podā. Kaut kā grūti gāja, bet tomēr iestūmu visus padsmit metrus. Ūdens prom neiet. Velku laukā, atpakaļ nāk gandrīz vai grūtāk, nekā iekšā. Izvelku – galā zeķe! Nobrīnījos, kurš no mājiniekiem būtu tik gudrs, lai zeķi mestu podā… Bet ūdens joprojām neiet prom! Neko darīt, bāžu atkal trosi podā, kad atskan zvans pie durvīm. Atveru, tur kaimiņš slapjiem matiem un halātā, prasa, vai es esmu tas nelietis, kurš viņam zeķi nospēris.
Neko ļaunu nenojauzdams, šis mazgājies dušā, kad saklausījis, ka kaut kur pa caurulēm kaut kas skrapstinās. Nu neko, šis mazgājas tālāk. Te pēkšņi skatās – poda vāks paceļas, no tā apakšas izlien kaut kāds nesaprotams verķis, viss sūdos un matos un vēl visādā drazā, griezdamies šķaida to visu uz sienām un grīdas, aizlien līdz zeķēm, kas mierīgi mētājas uz grīdas, aizķer vienu un tad nozūd atpakaļ podā!
P.S. Labi, ka viņš nesēdēja uz poda…
