ŠUDRAS – recepšu tips
Jābūt konkrētām shēmām. Šādi bērni, pirmkārt, grib zināt, kas notiks tālāk un ko sagaidīt. Viņam nav tik svarīgi, ko viņš darīs pats, bet tas, ko darīs apkārtējie, kas apkārt notiks. Ko dara mamma, ko dara tētis, kas vispār notiek. Ja viņš nesaprot, kas notiek, viņš ir stipri satraukts. Pēc dabas lēnīgi jeb, kā saka tautā, „bremzes”. Bet tas nav slikti! Tas ir normāli. Negaidītas reakcijas šo bērnu bloķē un traumē.
Viņiem ir vajadzīgs režīms. Visvairāk tos motivē atkārtošana. Vajag daudz reižu atkārtot vienu un to pašu – vienā laikā celties, vienā laikā iet gulēt u.tml. Noteikts laiks ēšanai, noteikts laiks gulēšanai, noteikts laiks spēlēm. Drēbes vienmēr tiek liktas vienā un tajā pašā vietā. Noteikts laiks komunikācijai ar vecākiem. Piemēram, katru vakaru pēc zobu mazgāšanas nāk pie mammas un 5 minūtes sēž un runā, kā pagāja diena. Tu viņam vari prasīt dienas laikā, kā iet, cik gribi, bet viņš neatbildēs, jo tam laiks atvēlēts vakarā.
Lai motivētu šos bērnus, spēcīga frāze ir: „Ir pienācis laiks.” Laiks darīt to vai šo. Un viņi ļoti mierīgi uz to reaģē. Viņi nesapratīs jautājumu: „Kurš ēdīs?” Bet, ja ir pienācis laiks ēst, tad viss ir skaidrs, jo tas taču notiek katru dienu vienā uz tajā pašā laikā!
Paši labākie un sirsnīgākie. Mācās lēni, bet vienmēr ir gatavi sadarboties. Viņam visu vajag atkārtot. Dzejoļus mācās desmitiem reižu tos lasot, kamēr cits padomā:„Ai, man uzvārds uz Z – kamēr citi skaitīs, es iegaumēšu.” Recepšu tipam ir svarīgi, lai viss būtu apdomāts un saplānots.
Viņi neko nedarīs, ja neviens viņus uz to nemudinās vai ja neviens nezina, kas notiks tuvākajās minūtēs vai stundās. Viņi var vienkārši sēdēt, atpūsties, klausīties, gulēt, visu ko. Ja nav, ko darīt, tad var neko nedarīt.
Šiem bērniem ir svarīgi parādīt, ka esat lietas kursā par to, kam jānotiek. Pateikt, ka ir laiks darīt to, to vai to.
Viņiem vajag laiku, lai asimilētos vidē un sāktu „mijiedarboties”. Grūti saiet kopā ar citiem cilvēkiem, bet izveidotās attiecības ir stiprākas nekā citiem.
