Enerģijas trūkums ir pirmā pazīme, ka jūs tuvojaties nelaimīguma sajūtai un slimībām.
Ājūrvēda ir daļa no svēto viedo atklāsmēm, kuras tie ieguva par Visumu. Tajā rakstīts – ja cilvēks dzīvo garīgu dzīvi, tam vajadzētu izpausties pēc divām pazīmēm:
1. Cilvēks ar katru dienu kļūst laimīgāks un laimīgāks.
2. Uzlabojas viņa attiecības ar citiem cilvēkiem.
Ja šo pazīmju nav, tad, lai ar kādām garīgām vai reliģiozām praksēm cilvēks nenodarbotos, viņš degradējas.
Patiesa laime nāk no došanas, no upurēšanas, jo mēs varam sajust mīlestību tikai dodot. Egoistisks, skaudīgs cilvēks nespēj mīlēt.
Svarīgi ir uzņemt smalko enerģiju.
Smalko enerģiju mēs iegūstam, kad:
* gavējam;
* izpildām elpošanas vingrinājumus;
* nošķiramies no citiem;
* kādu laiku klusējam;
* staigājam vai vienkārši atrodamies jūras malā, kalnos, saplūstam ar dabu;
* nodarbojamies ar mākslu (ne naudas dēļ);
* uzslavējam cienījamu personību par viņa īpašībam un rīcību;
* smejamies, priecājamies, smaidām no sirds;
* kādam no sirds palīdzam (negaidot finansiālu atlīdzību);
* esam pieticīgi;
* lūdzamies pirms ēšanas;
* ēdam produktus, kas ir bagāti ar prānu (dzīvības enerģiju) – dabiski audzētus graudaugus, putras, gī sviestu, medu, augļus, dārzeņus;
* ejam gulēt pulksten 21-22 un, kā minimums guļam līdz pulksten 2 naktī (citā laikā nervu sistēma netiek atpūtināta, lai cik ilgi mēs arī negulētu);
* izbaudām labu masāžu no harmoniskas personības. Vai veicam pašmasāžu;
* aplejamies ar aukstu ūdeni, īpaši no rītiem. Spēcīgāks efekts ir, ja vienlaikus mēs stāvam basām kājām uz zemes;
* ziedojam savu laiku un naudu;
* visā redzam Dieva gribu.
Kad mēs zaudējam enerģiju?
Enerģiju zaudējam, kad:
* īdam, esam neapmierināti ar likteni, nožēlojam pagājušo un baidāmies, nepieņemam nākotni;
* uzstādām un īstenojam egoistiskus mērķus;
* bezmērķīgi eksistējam;
* esam aizvainoti;
* pārēdamies;
* pieļaujam nekontrolētas, šaudīgas domas, neprotam koncentrēties;
* ja ēdam ēdienu, kurš ir: cepts vai vecs; tāds, kuru gatavojies cilvēks, kurš tobrīd bijis dusmīgs vai citu negatīvu emociju pārpilns; gatavots mikroviļņu krāsniņā; ar konservantiem, ķīmiski apstrādāts, audzēts nedabiskos apstākļos ar ķīmisko apstrādi;
* uzņemam ēdienu, kas mazina prānu – kafiju, melno tēju, balto cukuru, baltos miltus, gaļu, alkoholu;
* ēdam ātri vai ejot;
* smēķējam;
* vedam tukšas sarunas, īpaši, ja tajās kādu kritizē, nosoda;
* nepareizi elpoja,m piemēram, pārāk sekli un ātri;
* atrodamies tiešā saulē no pulksten 12 līdz 16 dienā;
* pieļauj izlaidīgu seksuālo dzīvi; piedzīvojam seksu bez vēlmes mīlēties, īpaši, ja nemīlam partneri;
* pārāk ilgi guļam; guļam pēc pulsten 7 no rīta; nepietiekami guļam;
* esam prāta un ķermeņa sasprindzinājumā;
* esam skopi un alkatīgi.
Pilsētās bagātīgi prānas avoti ir baznīcas, tempļi un klosteri.
Mums ik brīdi ir izvēle – nest pasaulē gaismu, nest labo savā dzīvē un laimi apkārtējiem, smaidīt, rūpēties par citiem, nesavtīgi palīdzēt, ziedot, ierobežot savus zemākos impulsus, redzēt katrā cilvēkā savu Skolotāju, katrā situācijā – Dieva plānu, kurā mums kaut ko mācīties un par kaut ko pateikties… Vai – izvirzīt pretenzijas, apvainoties, žēloties, skaust, iet ar tādu izteiksmi, it kā seja būtu salīmēta, slīgt savās problēmās, naudas lietās, agresijā…
Atbildes uz vienkāršu jautājumu, ko sev laiku pa laikam var uzdot: “Vai es nesu pasaulē gaismu vai nomācu gaismu?” – var mainīt mūsu domas un attiecīgi rīcību. Un mūsu dzīve var pārvērsties gaismas pielietā, mīlestībās pilnā notikumā. Un tad jautājumi – kur raut enerģiju? – vairs neradīsies…
Šī raksta pamatā ir atziņas no Rami Blekta grāmatas.
