Savulaik es skolā rakstīju referātu par brāļu Strugacku darbiem. Atceros, mani īpaši iespaidoja viens teikums viņu darbā: “Laime visiem ir bez maksas un lai neviens nepaliek apbižots!” Kur tad īsti tā laime ir?
Atveru savu dienasgrāmatu, kuru rakstu jau no septiņu gadu vecuma. Man teica, ka laime būs tad, kad uzvedīšos godīgi, lai mamma būtu apmierināta. Es uzvedos labi, cik nu vien spēju, bet laime tā arī neatnāca un mamma vienalga palika neapmierināta. Tad man teica, ka laime ir, ja ir labas atzīmes. Es mācījos labi, cik vien spēju, pabeidzu skolu, saņemot medaļu, bet laime tā arī nepienāca. Pēc tam man teica, ka laime ir tajā, ja iestāšos prestižā augstskolā un atradīšu cienījamu darbu. Es iestājos augstskolā, atradu darbu, sāku pelnīt pieklājīgu algu un virzīties pa karjeras kāpnēm – bet laimes tā arī nebija.
Es domāju, ka man līdzās nav cilvēka, kurš darītu mani laimīgu. Nu, protams! Lūk – problēmas risinājums. Tāds cilvēks uzradās, paņēma mani aiz rokas, aizveda pie sevis uz mājām, uzvilka man pirkstā gredzenu un liecinieku klātbūtnē apsolīja dalīt ar mani priekus un bēdas līdz nāve šķirs. Bet laime tā arī neatnāca, tā vietā pienāca grūta un mokoša depresija. Ko man tagad domāt? No kura vai kā gaidīt laimi? Varbūt man piedzims bērni un, lūk, tad…
Tad es sāku iet psihoterapijā un sapratu, ka nav nekādas laimes paslēptuves un nav nekādu tās apsargu ar smagām, jau zaļganām atslēgām. Šīs durvis neatvērs ne vecāki, ne draugi, ne priekšnieks, ne vīrs, ne bērns. Atslēga no tās vienmēr ir bijusi pie manis, tika es to neredzēju un nepratu ielikt slēdzenī un atvērt. Tagad es to protu, esmu laimīga, ka tik agri atradu veidu, ka negaidīju bērnu piedzimšanu, vēl vienu paaugstinājumu darbā, algas pielikumu vai jaunu, dārgu mēteli.
Kas priekš manis ir psihoanalīze? Tas ir pats aizraujošākais ceļojums un smags darbs, tā ir citādāka metode. Kāpēc citādāka?
Es nesen runāju ar kolēģi. Viņam ir vairāk nekā 40 gadu, viņš daudz dzīvē sasniedzis, bet katra diena viņam ir mocības. Tēvs armijnieks iemācījis, ka pret skumjām palīdz disciplīna un tā nu viņš ceļas pulksten piecos no rīta, iet skriet, nodarbojas sporta zālē, vienmēr laikus nāk uz darbu, ēd pēc saraksta un tikai veselīgu maltīti. Es viņam jautāju: “Un ko – palīdz?” “Nē, nepalīdz,” viņš atbildēja, “vienkārši es nepietiekami cenšos. Varbūt man vajag celties pulksten piecos no rīta arī brīvdienās, kā tu domā?” Un kā domājiet jūs?
Manai draudzenei ir nedaudz pāri 30. Viņa ir vientuļa un ļoti no tā cieš. Vīrieši, kas viņu piesaista, izrādās nepieejami vai viņa viņiem nesimpatizē. Tie vīrieši, kuriem viņa patīk un kuri gatavi ar viņu veidot attiecības, otrajā, trešajā tikšanās reizē liek viņai vilties. Nesen viņa kārtējo reizi iemīlējās precētā vīrietī un kārtējo reizi atraidīja vientuļu un veiksmīgu, bet viņai netīkamu kavalieri. Man ir sāpīgi noskatīties uz to, kā viņa atkal un atkal kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Es jautāju viņai, ko viņa domā darīt. Viņas atbilde – notievēt par pieciem kilogramiem! Kāpēc notievēt? Tāpēc, ka tad viņa sāks patikt tiem vīriešiem, kuri simpatizē viņai un piedevām varēs iepazīties ar vairāk vīriešiem ik mēnesi un būs lielāka varbūtība atrast to īsto, vienīgo. Un kā domājat jūs? Tas palīdzēs? Es domāju, ka ne.
Es brīnos, kādēļ cilvēki risina problēmas, desmitreiz pierādot, ka pielietotās metodes atkal nedarbojas? Varbūt ir pienācis laiks pamēģināt kaut ko citu? Varbūt ir laiks saprast, kāpēc mēs kāpjam uz tiem pašiem grābekļiem un rīkoties tā, lai vairs uz tiem nekāptu? Varbūt ir laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi un savu laimi, nevis ielikt to pavisam nepazīstamu cilvēku rokās?
Man tomēr patīk tas Strugacku citāts. Ja kaut kur kaut kad visiem bez maksas dāļās laimi, obligāti ieņemiet rindu. Bet pagaidām, katram gadījumam (ja nu to neviens nedalīs – mazums), – sāciet strādāt ar sevi!
