Ājurvēdā uzskata, ka ēdiena garšu mēs izvēlamies apzināti, pēc tās īpašībām. Katrai no sešām garšām – saldajai, sāļajai, skābajai, asajai, rūgtajai un savelkošajai ir atšķirīga iedarbība atkarībā no tā, cik saderīga ir piecu elementu – gaisa, ētera, uguns, ūdens vai zemes, kombinācija. “Ja ēdienu lieto piemērotās devās, vērojot sevi un apstākļus, tas var kļūt par nektāru un zālēm. Taču, nezinot, barība var pārvērsties par indi un mums kaitēt,” stāsta ājurvēdas ārste, uztura speciāliste Guna Vilka.
Saldo garšu (sanskritā madhur- medus) veido zemes un ūdens elementi, tādēļ tā ir smaga, atvēsinoša un eļļaina. Šī garša nomierina vatas un pittas, bet pastiprina kapha došu.
Vairāk par vatu, pittu un kaphu lasiet rakstos par ājūrvēdu.
Saldā garša mazina trauksmi, bailes un agresiju – tāpēc šādos brīžos neapzināti ēdam saldumus, bet, pārmēru lietota, vairo smagumu, gļotas, aukstumu. Veidojas aptaukošanās, nogurumu, slinkumu, miegainību, apetītes zudumu, limfātiskās sistēmas traucējumus, klepu, apgrūtinātu elpošanu, tūsku, gļotu pārprodukciju un citas ar kaphu saistītās slimības. Izņēmums ir medus, kuram ir asa pēcgarša, tādēļ tas piemērots saaukstēšanās ārstēšanai. Medus, īpaši tumšais, piemēram, griķu un viršu medus, iedarbojas reducējoši un vairo viegluma sajūtu.
Saldā garša piemīt visiem pārtikas produktiem, kuros ir ogļhidrāti. Salds ir ne tikai medus, žāvētie augļi un augļu sīrupi, bet arī piens un neraudzētie pilnpiena produkti, piemēram, putukrējums, kartupeļi, maize un citi graudaugu produkti. Saldā garša mēdz būt vāja un izteikta. Piemēram, rīsu saldums ir tik vāji izteikts, ka pirmajā brīdī to nemaz nevar sagaršot.
Uz ķermeni saldā garša iedarbojas būvējoši, tas nozīmē, palīdz augt gan fiziskajā ķermenī, gan garā, vairo vitalitāti, dzīvības enerģiju. Samērīgā daudzumā tā iedarbojas labvēlīgi, jo palīdz visam augt un vairoties – asinīm, plazmai, muskuļiem, kauliem, taukaudiem, uzlabojas reproduktīvo orgānu darbība, bet lielās devās – pavājina imunitāti un rada citas veselības problēmas. Saldā garša patīk arī dažādiem mikroorganismiem – baktērijām, sēnītēm, kā arī dažādiem kukaiņiem un parazītiem. Ne jau velti saka, ka blusām un odiem garšo saldas asinis.
Garšas samērs atkarīgs gan no konstitucionālā tipa, gan ikdienas aktivitātēm, gan slimībām. Vāja, trauksmaina, smalkas uzbūves vata var ēst daudz saldumu, bet apātiskai un smagnējai kaphai, kurai jau ir liekais svars, diabēts, labāk no tās atteikties, liekot uzsvaru uz rūgto un aso garšu.
Apziņas augstākajā stāvoklī jeb samadhi, cilvēks sevī sajūt saldo garšu – tas nozīmē, ka dievišķajai būtībai, Dievam ir salda garša. Varbūt tāpēc mēs tik daudz patērējam saldumus?
“Mūsdienās cilvēkiem ļoti pietrūkst dievišķās esences. Ja netiek apmierinātas pārējās maņas, klausoties skaistu mūziku, pieskaroties, samīļojot tuviniekus, darot labus darbus- visas tās ir dievišķas darbības, viņi ķeras pie saldumiem. Mēs mēdzam pieķerties otram cilvēkam kā Dievam, jūtot mīlestības saldo garšu, bet tad, kad attiecības izjūk- jūtamies sarūgtināti. Pamesta sieviete izmisumā neķeras pie siltas zupas vai dārzeņu salātiem, bet gan šokolādes. Izjūtot šķiršanās sāpes, saldā garša sniedz mīlestības ilūziju,” saka uztura speciāliste.
Psiholoģiski saldā garša saistīta ar apmierinājuma sajūtu, prieku, laimi, līdzjūtību. Ja tās ir par daudz, cilvēkam “pieķeras” skumjas, viņš jūtas nemīlēts, tāpēc pieprasa mīlestību no citiem.
