Teiksim atklāti – daudz domāt par saviem bijušajiem, protams, nav veselīgi. Tomēr reizēm no izirušām attiecībām var iemācīties ļoti labas lietas. Piemēram, to, ka slikto vīrieti par labo puisi nav iespējams pārvērst, vienalga, cik ļoti tu to pūlētos izdarīt. Arī Cosmo.lv apmeklētājas ir guvušas pamācošu pieredzi no bijušajām attiecībām, izlasi viņu stāstus!
Elīna:
“Es satikos ar puisi jau kādu gadu. Viss bija skaisti, gluži kā pasakā. Manas draudzenes gan teica, lai es šķiros, bet es biju laimīga kopā ar šo puisi. Jā, tagad atzīstu – man bija rozā brilles, bet tajā laikā es to nesapratu, jo man nebija liela pieredze, godīgi sakot, tas bija mans pirmais nopietnais puisis. Viņš mani aplidoja un dāvināja jaukas dāvanas, taču es nesapratu, ka tā bija tikai tāda “skaista” maska – izlikšanās, lai es viņam pieķertos no sirds. Tā nu es uzķēros uz šī smalkā āķa. Bija karsta vasara un mēs bijām aizbraukuši ar viņa draugiem tādā kā kempingā. Pirmajā kempinga dienā vēl viss bija ideāli, bet otrajā dienā viņš bija jau “labi” iereibis un sakāvies ar savu labāko draugu. Es, neko sliktu nedomādama, gāju viņu mierināt. Protams, mans puisis to uztvēra pārāk nopietni un viņam ar draugu sava starpā sākās strīds līdz brīdim, kad viņi sakāvās. Kad gāju viņu mierināt, ka tas bija tikai joks, neapzinājos savas labās sirds sekas. Aizgājusi līdz savam draugam, vēl nepaspējusi viņam neko pateikt, es dabūju no viņa sitienu pa saulīti. Tagad jāsaka – labi, ka tas nebija tik ļoti stiprs. Protams, elpu aizsita ciet, bet kad es “atjēdzos”, tad viņam piedevu, sakot, ka katram tā dzērumā var gadīties. “Novilku” šīs attiecības vēl kādus 2 mēnešus un tikai tad sapratu, ka nav labi sevi tā mocīt un baidīties, ka kādā jaukā dienā viņš atkal varētu izdarīt to pašu. Tāpēc es esmu guvusi mācību – ja reiz puisis paceļ pret jums roku, UZREIZ pametiet viņu. Citādi ir jādzīvo bailēs un uz baiļu pamata attiecības nevar balstīt. Mīļās meitenes, nedariet tādu pašu kļūdu kā es, jo tas ne pie kā laba nenovedīs!”
Krista:
“Esmu sapratusi, ka kaut ko vienkārši gaidīt no vīriešiem ir bezjēdzīgi. Jau pašā attiecību sākumā ir vērts runāt par to, ko tu sagaidi no sava topošā partnera. Ja vēlies tikt pārsteigta arī pavisam parastās dienās, nevien kādos nozīmīgos datumos, tad tā arī vajag teikt. Tas ko esmu sapratusi: Vīrieši redz visu kopumā, nevis sīkumus atsevišķi. Ja viņam šķiet, ka sieviete ir apmierināta ar attiecībām un viss tā kā būtu kārtībā, tad viņš arī nepūlēsies kaut ko mainīt vai paeksperimentēt. Katra sieviete tomēr vēlas justies īpaša – vienmēr. Ne tikai savā jubilejā vai kādā īpašā pašu noliktā datumā. Ja vīrietis necenšas un domā, ka gan jau viss ir labi, tad kā lai jūtamies mēs? Kā pašsaprotamas lietas. Un vēl kas, ko esmu guvusi no bijušajām attiecībām: pārlieku liela greizsirdība ne pie kā laba nenoved. Protams, sievietei ir patīkami justies iekārojamai un šķiet brīnišķīgi, ka draugs redz, ka viņa patīk arī citiem un reizēm ir greizsirdīgs. Tas tikai liecina, ka vīrietis nav vienaldzīgs un nevēlas pazaudēt savu partneri. Tomēr pārlieku liela apmātība var kļūt par slimību, tādēļ varbūt ir vērts jau no sākuma vienoties, ka arī sieviete reizēm var brīvi izklaidēties ne tikai ar sava dzimuma pārstāvēm, jo draugus tomēr nešķiro.”
Fondi:
“Sveiki! No sava bijušā gan atceros tikai tās negatīvās lietas, jo kopā bijām diezgan mazu brītiņu. Un lai arī cik amizanti tas skanētu, bet no šīm attiecībām iemācījos: 1. ja džeks man nenopērk solīto saldējumu, no viņa vispār nav ko gaidīt; 2. Ja viņš visām patīk, ar visām saietas un pēkšņi pievērš uzmanību arī man – pavisam noteikti skaidrs, ka es būšu viņa meitene uz pavisam īsu laiku; 3. jebkurš puisis, manuprāt, ir labāks par mūsu bijušajiem! 😉 Amizanti, bet tā nu tas ir!”
Ita:
“Reiz man bija puisis, kuru ļoti mīlēju. Mūsu attiecībās likās viss tik ideāli, līdz brīdim, kad viņš atrada darbu. Sākumā, kad viņš sāka strādāt, mani apmierināja viņa darba laiks līdz brīdim, kad man paziņoja, ka naktī arī viņam būs jāsāk strādāt! Sākumā es ar to samierinājos, bet tad man tas sāka nedaudz krist uz nerviem, jo pietrūka viņa klātbūtne! Tad vienā dienā es viņam pateicu no dusmām, ka man nepatīkot, ka viņam ir tik ilgi jāstrādā. Protams, bijušais puisis to pārprata, jo domāja, ka es nenovērtējot to, ka viņš cenšoties dēļ mums, lai būtu kopīga nākotne. Es nebiju domājusi to tā, kā viņs to saprata, biju domājusi viņam ar to pateikt, ka man viņš ļoti pietrūkst! Puisis uz mani tik ļoti apvainojās, ka paziņoja – mūsu attiecības ir beigušās! Tagad es saprotu to, ka man nevajadzēja teikt tik konkrēti. Vajadzēja teikt, ka ļoti pietrūkstot un to, ka vēlētos nedaudz vairāk laika pavadīt ar viņu. Bet, kas bijis, tas bijis, no kļūdām mācās!”
Kitijakk:
“Stāsts ir ļoti garš, bet ja īsumā, tad mācību guvu tieši no attiecībām, ne no bijušā puiša. Šobrīd vairāk kā jebkad uzskatu, ka teicienam – uz cita nelaimes savu laimi neuzcelt, ir pilnīga taisnība. Ticu arī tam, ka cilvēks novērtē to, kas viņam ir, tikai tad, kad to zaudē un vissmagāk, ja zaudējis ir paša vainas dēļ… Nevar vienmēr domāt, ka kaut kur ir kāds labāks, ir jānovērtē tas kas ir dots, objektīvi izvērtējot visus plusus un mīnusus. Kaut gan bijušās attiecības ilga tikai trīs mēnešus, tās deva tik daudz mācību un atziņu kā nekas cits līdz šim manā dzīvē. Viena daļa manis nožēlo, ka to visu vispār uzsāku, bet otra puse saprot, ka šis puisis un attiecības ar viņu būs kā mācība visam atlikušajam mūžam – desmit reizes padomāt un tikai tad darīt. Bezatbildīgie un bērnišķīgie puiši, šķiet, nekad nepieaugs un tā arī dzīvos uz kāda rēķina. Tas viņiem šķiet pašsaprotami un tik vienkārši. Ak jā, kā vēlvienu no mācībām uzskatu atziņu, ka tik tiešām – izskats nav galvenais. Tas ir būtisks, bet to nedrīkst izvirzīt kā pirmo kritēriju, izvēloties starp vīriešiem. Bet es no kļūdām mācos.”
Marija:
“Neapšaubāmi, katram bijušajam ir nozīme katras sievietes dzīvē, pat ja attiecības neilgst ilgu laiku. Ar pēdējo draugu mēs nodraudzējāmies pavisam maz, tomēr šādas tādas atziņas es tomēr ieguvu. Pirmām kārtām, tikai pēc šķiršanās es patiešām sāku nēsāt daudz kleitas un svārkus, lai gan līdz šim viņš man to neskaitāmas reizes bija lūdzis un teicis, ka čaļiem patīk sievišķīgas meitenes. Pēc šķiršanās ar viņu es sapratu, ka, kardināli nogriežot matus, nevar kardināli mainīt savu dzīvi. Un visbeidzot pēc tā, kad mūsu attiecības beidzās virtuāli, es sapratu, ka pēc iespējas vairāk ir jāizvairās no virtuālas sazināšanās un jātiekas “dzīvajā”. Jo kas zina, kas būtu ar mums tagad, ja mēs būtu tomēr būtu tikušies un pārrunājuši savas problēmas atklāti viens pret otru.”
Rita:
“No bijušā iemācījos vienu svarīgu atziņu. Kaut arī bijām nodzīvojuši kopā 4 gadus, tikai tad sapratu – vai tiešām es no šī cilvēka gribētu bērnus? Man pašai par pārsteigumu, NĒ! Tad, mīļotās meitenes, kādas jēga no tik ilgstošām attiecībām, ja tu ar to cilvēku negribi tādu svarīgu turpinājumu?!”
Sintija:
“No katras situācijas dzīvē mēs mācāmies. It sevišķi no attiecībām. Gan labu, gan sliktu. Bet būtībā tikai labu, jo beigu beigās mēs zinam, kā nedarīt vai no kā uzmanīties tālāk. Tātad tā ir veselīga pieredze. Svarīgākais, ko es iemācījos – ja neesi laimīgs ar otru cilvēku, tad ir naivi to norakstīt uz sliktu pašsajūtu un cerēt, ka pēc mēneša, diviem, gada vai deviņiem tu tāds kļūsi. Ja nav, tad uzreiz cilvēks ir jālaiž prom un jādod iespēja kļūt laimīgam gan vienam, gan otram. :)”
Zane:
“Esmu iemācījusies to, ka viss ir Tavā galvā! Dzīve patiesībā dod visus līdzekļus, ar kuriem varam rīkoties pēc sirds patikas, tiek dotas arī neskaitāmas iespējas/izvēles. Bet viss ir galvā, respektīvi – kā Tu sevi noskaņo, tā arī jūties, ko domā, sapņo – to arī piedzīvo! Ja domāsim par sevi kā par labāko, kas pasaulē ir, gāzīsim kalnus!!! :))”
Rūta:
“Ko es esmu iemācījusies no sava bijušā? Manuprāt, pats svarīgākais – spēju visu tik asi neuztvert – maza deva vienaldzības ļauj dzīvot vieglāk. Viņš vienmēr aizrādīja par manu nemitīgo steigu un vēlmi sasniegt pašu ideālu. Taču varbūt viņa pārlieku “mazkustīgā” attieksme ir novedusi pie statusa – “bijušais”? Lai arī kā būtu, esmu no šīm attiecībām guvusi vērtīgas atziņas.Tagad arī es spēju pārlieku nesatraukties par to, ka sekundi sekundē nieradīšos uz norunāto tikšanos. Nelielais juceklis dzīvoklī vai nenomazgātu trauku kaudze vairs nav vērtējama kā katastrofa un nolaidības kalngals. Es vairs akli nedzenos pēc ideālā – nu, nav man jābūt katru diennakts stundu priekšzīmīgai draudzenei, meitai un mājsaimniecei. Lai neiekristu galējībās, zinu arī savas robežas – manai darbībai nekad nevajadzētu mīties ar slinkumu.”