Vai tev jau bērnībā bija vīzija, par ko vēlies kļūt un ko vēlies sasniegt?
Man bija ļoti skaidra vīzija, ka būšu vijolniece. No četru gadu vecuma sāku iet mūzikas skolā. Mācības aizņēma daudz laika – nevarēju paspēt apmeklēt tautas dejas un citas aktivitātes, kas tobrīd tīņiem bija populāras. Rezultātā nostrādāja mans trīspadsmitgadnieka spurainums, sapratu, ka gribu mēģināt ko citu – iestājos daudz un dažādos pulciņos. Taču apgūtā vijoļspēle man noder joprojām gan darbojoties fondā Viegli, gan Latvijas Universitātes kamerorķestrī un citos projektos. Piemēram, Amerikā izbaudīju simfoniskā orķestra dzīvi, Vīnes balles. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir divi, trīs izteikti talanti. Vijoļspēle, manuprāt, ir viens no maniem talantiem.
Tu esi studējusi ASV. Tā bija apstākļu sakritība vai konkrēts mērķis, uz ko tu gāji?
Studijas Amerikā bija apstākļu sakritība. Draudzene man atsūtīja adresi, kurā varēja pieteikties, bija pēdējā diena, un es pa roku galam aizpildīju nepieciešamo informāciju. Biju plānojusi stāties maģistrantūrā Maskavā, jo krievu filozofijas skola man šķita patīkams izaicinājums. Todien atrados Parīzē un biju devusies uz vakara seansu kādai filmai, kad saņēmu negaidītu telefona zvanu, ka esmu apstiprināta. Tas nāca negaidīti, jo biju piemirsusi, ka vispār pieteicos!
Kopumā, skatoties uz visu, ko esi sasniegusi – tev tā šķiet veiksme, sakritība, vai tevis pašas simtprocentīgi ieguldīts darbs?
Par šo tēmu esmu daudz domājusi. Ja kādreiz gribu kaut ko ļoti mērķtiecīgi izdarīt, man tas nekad neizdodas. Ir gadījies, ka krāju naudu ceļojumam uz Patagoniju, taču pēkšņi saplīst dators vai notiek citas likstas, un sapnim tiek pārvilkta svītra. Es nevaru šo sakritību izskaidrot, jo neticu ezotērikai. Saprotu, ka nedrīkstu krāt, jo nauda vienalga būs jāatdod. Bet es domāju, ka ir kāds balanss, kā tu saki – lietu sakritība. Jo vairāk iesaistos dažādās aktivitātēs, jo spēcīgāk mutuļoju uz priekšu un vienā brīdī saprotu, ka esmu nonākusi pie īstās izvēles. Man patīk draudzenes atziņa, ka visa dzīve sastāv no izvēlēm. Ja neskaita atsevišķus gadījumus, jebkurā situācijā ir izvēle. Ir svarīgi kādu mirkli pasēdēt mierā un padomāt, vai tas, ko vēlies, tev ir vajadzīgs. Piemēram, nekad neesmu mērķtiecīgi gājusi uz darbu televīzijas raidījumā, bet vienā dienā attapos un sapratu, ka tas ir labākais, kas ar mani šobrīd varētu notikt! Būtu muļķīgi teikt, ka tas nav mērķtiecīgi, jo tā sagrautu cilvēkiem ilūziju, ka ar mērķtiecību var sasniegt visu. Bet manā gadījumā viss tiešām notiek ļoti spontāni. Lielākās izvēles man ir piespēlētas pāris stundu laikā.
Kur tu smelies spēku, lai uzņemtos visus izaicinājumus?
Man ir ļoti labi draugi. Reizēm gadās absurdas situācijas, notiek kas nejēdzīgs, un tieši draugi šādā brīdī pasaka īstos vārdus. Bija situācija – kad atrados Amerikā, nomira mans vectēvs. Taču biļete uz Latviju nākamajā dienā maksāja ļoti dārgi. Rezultātā draugi uzdāvināja biļeti, lai es varētu atbraukt uz bērēm. Situācijās, kad šķiet – ir bezizeja, tev blakus vienmēr būs draugi, un to es ārkārtīgi novērtēju.
Vai tev ir sava veiksmes formula, kas palīdzētu sievietēm, kurām pietrūkst mērķtiecības sapņu sasniegšanai?
Viena no svarīgākajām lietām noteikti ir dzīvesprieks. Nevienam nepatīk īgnums un žults. Bet es nesaku, ka arī man tas nelielās devās nepiemīt. Ja dažreiz sabēdājos, jau nākamajā mirklī cenšos saņemties un domāt labas domas. Apkārtējiem patīk komunicēt ar gaišiem, pozitīviem cilvēkiem, nevis pārgudriem īgņām, kas visu kritizē. Esmu sapratusi, ka ir ārkārtīgi viegli citus kritizēt, bet palīdzēt un organizēt lietas ir daudz, daudz grūtāk. Pirmkārt, ir svarīgi būt gaišam, otrkārt – mērķtiecīgi darīt lietas, lai arī citi pamana, ka tev ir ambīcijas un tu tici savam spēkam. Vispār atzīt savas kļūdas ir grūti, bet tas ir ceļš uz attīstību. Mana draudzene saka, ka kļūda ir vislielākā veiksme, kas ar tevi var notikt, jo tu no tā mācies.
Tu gribi teikt, ka tev nav bail kļūdīties?
Protams, ir situācijas, kad baidos. Taču izaugsme notiek brīžos, kad kļūdies un esi mazliet ārpus savas komforta zonas. Kad jūties drošībā, tu negribi sevi izaicināt, tu mierīgi dzer kafiju un dari savu darbiņu. Bet situācijā, kad steigšus jārod risinājums kādām neparedzētām problēmām, tu pēkšņi sāc domāt radoši un ārpus rāmjiem. Es negribu teikt, ka nebaidos no kļūdām, bet situācijās, kuras tu nevari paredzēt un kontrolēt, tu audz.
Vai tu varētu vienā rītā pamosties un izdomāt, ka pēkšņi gribi mainīt savu dzīvi?
Karjeras ziņā noteikti! Man ir 24 gadi, man nav kredītu un bērnu, līdz ar to es varu atļauties pēkšņi izdomāt – viss, rīt es braucu uz Austrāliju. Es varētu! Man ik pa laikam pat ir vajadzīgi dažādi izaicinājumi.
Kas ir ekstrēmākā lieta, ko esi paveikusi?
Viena no trakākajām noteikti ir aizstopēšana uz Parīzi 17 gadu vecumā kopā ar labāko draugu. Viss sākās ar manu sapni, kurā es ar garu šalli ap kaklu dejoju uz Džima Morisona kapa Elizejas kapsētā. Pastāstīju to Ēvaldam, un viņš teica – davai, aizšaujam! Tā mēs arī "aizšāvām". Mums nebija naudas, palikām pie nejauši satiktiem cilvēkiem, bet viss bija kā sapnī – man bija garā šalle, skanēja mūzika un mēs dejojām. Otra lieta noteikti ir Jauniešu Ministru kabinets, kura izveidē piedalījos. Tādu ideju uzņemties un izdarīt… nezinu, vai tagad ko tādu vispār varētu!
Es domāju, ka tu varētu iedvesmot daudzus jauniešus. Varbūt tev pašai arī ir kāda personība, notikums vai tēls, kas iedvesmo?
Ir daudz lielo cilvēku, kas mani iedvesmo. Piemēram, katrs cilvēks no fonda Viegli. Noteikti arī grupa Instrumenti – viņi ar savu muzikalitāti un talantu sasniegs ļoti daudz. Mani ļoti iedvesmo Imants Ziedonis, viņam ir tāds spēks, aura un ticība! Mazās iedvesmas gūstu katru dienu, piemēram, no latgaliešiem, kuri ceļ savu kultūru. Nav viegli ar to lepoties, celt un turēt uz saviem pleciem. Es lepojos ar saviem kolēģiem, kas ir tik profesionāla komanda un iedvesmo mani uz ambīcijām. Mani iedvesmotu, ja politiķi atzītu savas kļūdas. Mani iedvesmo arī velo klubi, Miera ielas Republikas jaunieši, Mārtiņš Mielavs, kas izveidoja Pienu, dažādi biznesa jaunieši… Šādu iedvesmas avotu man ir ļoti daudz!
Tevi iedvesmo arī mazās lietas, tik klišejiskas kā, piemēram, saulriets?
Noteikti! Mēs ikdienā nepārtraukti skrienam, viss griežas, krustojumi un sastrēgumi… tu skrien un skrien, un skrien. Bet gadās tādi mazie brīži – kad agrā rītā braucu ar riteni cauri parkam un ir rasa… dzirdot skaistu dziesmu, satiekot cilvēku, kas īpaši smaida… Tajā brīdī notiek pārsitiens, un paņemu pauzi, lai piecas minūtes vienkārši pastāvētu.
Ar Evu sarunājās Ance Siliņa.
