24 C
Rīga
pirmdien, jūnijs 27, 2022

Ieva Blūma: “Patiesībā viss ir ļoti trausls un pretrunīgs.”

 

maksla9962_430

Kā tu vispār nokļuvi Dānijā, un kāpēc nolēmi savu karjeru veidot tieši šajā valstī?

1997.gadā man piedāvāja ilustrēt Itālijas kultūras atašeja Renco Olivas latviski tulkoto grāmatu "Brīnumzeme" , bet pēc grāmatas iznākšanas Latvijā notika mana pirmā izstāde, kuru redzēja arī divi dāņu mākslinieki. 1998.gadā es saņēmu Dānijas Kultūras institūta stipendiju un tiku uzaicināta uz Kopenhāgenu veidot izstādi un grafikas grāmatai "3×3 mākslas eksperimenti. Latvija – Dānija". Starp citu, tā bija pirmā reize, kad es varēju pelnīt naudu ar savu mākslu. 1999.gadā man Dānijā jau bija notikušas trīs izstādes. Ar laiku sapratu, ka dāņus uzrunā tas, ko es daru, un ka man Dānijā ir labas iespējas attīstīt savu karjeru, ja vien es daudz un mērķtiecīgi strādāšu. Un tā arī notika.

Tev ir trīs brīnišķīgi bērni – meita Izabella un dvīņi Gabriels un Evelīna. Kā tu tiec ar visu galā?

2000.gadā es iepazinos ar savu vīru Troelu. Tas, ka es satiku savu vīru, bija kā pievienotā vērtība tam, lai es paliktu Dānijā. 2001.gadā es darīju ļoti daudz, lai pierādītu sevi kā mākslinieci. Šajā laikā sāku strādāt ar eļļas glezniecību, guvu daudz panākumu, un tad piedzima mūsu pirmā meita Izabella. Bet 2005.gadā uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī. Sešus gadus biju veltījusi galvenokārt karjerai, konstruktīvi strādājusi pie izstādēm (izstādījos galerijās Dānijā, Romā, Ņujorkā) un mērķtiecīgi veidojusi savu karjeru. Strādāju ļoti daudz ar sajūtām, lai atklātu simbolisko aspektu – kur liela nozīme ir kontrastiem: vīrietis-sieviete, apziņa-zemapziņa, pozitīvais-negatīvais, bet pats primārais vadmotīvs ir mīlestība. Kad man piedzima dvīņi, es sapratu, ka bērni ir mans lielākais dzīves sasniegums – tas ir fantastiski, ka es esmu radījusi trīs skaistus, veselus bērnus. Pēc tam, kad es biju guvusi panākumus ar mākslu, sapratu, ka gribu veltīt kādu laiku tikai saviem bērniem. Es nopirku māju pie jūras, katru rītu gatavoju viņiem brokastis, gāju ar viņiem pastaigāties, saņēmu visu viņu mīlestību, emocijas… dzīvoju savu bērnu pasaulē.

Un kā bija pēc tam atgriezties pieaugušo pasaulē?

Paradoksālākais ir tas, ka, dzīvojot šajā bērnu pasaulē, tu jūties tik neaizsargāts. Bet, kad tu atkal nokļūsti pieaugušo pasaulē, tu dabū nazi mugurā. Tava pilnīgā atvērtība, naivums, lielais jūtīgums ir pilnīgi neaizsargāti. Pieaugušo pasaulē tev ir jābūt haizivs zobiem, lai tu spētu sevi aizsargāt, citādi tu vari noasiņot… Tas ir ļoti skarbi. Bet dzīvē jau tā notiek, jo tu vairāk sasniedz un iegūsti, jo vairāk tev veicas, jo ir lielāks pretspēks un lielāks risks to visu pazaudēt. Un tad tu sāc sajust apkārtējo cilvēku reakciju, jā, arī skaudību, cietsirdību un naidu. No tā visa ir ļoti jāuzmanās. Tā ir tāda smalka spēle, dzīves gudrība. Ja tev ir 23 gadi, tu visu vari uztvert tā atvērti, tu vēl esi viena, un, ja tu arī piedzīvo vilšanos, tas vēl salīdzinoši ir sīkums. Bet, kad tu jau esi izveidojusi savu karjeru, ģimeni, radījusi bērnus, ir pilnīgi cita atbildības sajūta, it īpaši jau pret saviem bērniem. Trīsdesmit gados jau sievietes ir apjautušas, kas viņas ir un ko viņas vēlas.

Vai tevi ir ietekmējis skandināvu dzīves stils un kultūra – tevi kā sievieti? Jo Latvijā ir priekšstats, ka skandināvu sievietes ir īstas dzelzs lēdijas…

Nu es īstenībā tikai sāku no tā mācīties. Esmu dzīvojusi Dānijā 12 gadus, un patiesībā visa mana dzīve ir dāniska, mans vīrs ir dānis, bērni arī pa pusei dāņi un sabiedrība man apkārt. Protams, tas mani ietekmē. Jāteic, ka tur ir savi plusi un mīnusi. Pozitīvais aspekts ir tas, ka sievietes Dānijā tiešām ir ļoti neatkarīgas – pašas uzņemas par sevi atbildību, viņām ir augsta pašapziņa, viņas pašas izvēlas, ko viņas grib un negrib, viņām nav tā lielā atkarība no vīrieša. Piemēram, Latvijā sievietes ļoti pakļaujas vīriešu vajadzībām un koncentrējas uz viņu vajadzību apmierināšanu, bet skandināvu sievietēm prioritāte ir viņas – sievietes – vajadzības. Bet, no otras puses, ja feminisms ir pārāk dominējošs, sieviete var pazaudēt savu sievišķību, sieviete var apmainīties ar vīrieti lomām un kļūt par tādu gandrīz vai bezdzimuma būtni…

Bet kur slēpjas sievietes lielākais spēks?

Ir svarīgi saprast, kas tev pašai ir vajadzīgs, kas tev ir svarīgs, tev kā individualitātei. Starp citu, savu pirmspēdējo izstādi es veltīju tieši tēmai – sievietes spēks un jūtīgums. Jo patiesībā jūtīgums arī ir sievietes lielākais spēks. Sievietes skaistums, jūtīgums un viltīgums – tie ir tie aspekti, ar ko sieviete ir unikāla un spēcīga. Tur nav nekāda sakara ar feminismu. Domāju, ka Latvijas sieviešu lielākā problēma ir tā, ka viņas visu laiku cīnās par savu pašvērtību. Arī es to vēl dažreiz izjūtu, jo padomju laika audzināšana mūsos ir iedzinusi kaut kādu pašvērtības kompleksu. Un tam mums ir jātiek pāri. Ļoti daudzas skaistas un talantīgas sievietes nonāk sarežģītos dzīves apstākļos tieši pašvērtības trūkuma dēļ. Bet tajā pašā laikā Skandināvijā ir sievietes, kuras varbūt nemaz nav tik skaistas, talantīgas un izglītotas, bet viņām ir ļoti liela pašapziņa, tas vienkārši ir ieaudzināts. Latviešu sievietēm pie tā būtu tiešām jāpiedomā un jāpiestrādā. Jo sievietei ir jārada kas tāds, ko vīrieši var apbrīnot. Piemēram, sieviete spēj radīt bērnus, kas ir visspēcīgākais aspekts. Jo tas ir tik svarīgi, ka viņa var sajust un izdzīvot visas šīs emocijas. Bet viņai ir jābūt arī tādiem dzīves apstākļiem, lai tas viss būtu iespējams. Un ir arī ļoti būtiski, kā tu izvēlies savu partneri. Tā ir liela veiksme, ja tu satiec vīrieti, kurš prot tevi novērtēt.

Bet kā nosargāt mīlestību, ja tu esi aizņemts ar dažādām lietām un brīžiem varbūt kļūsti paviršs…

Jā, bieži gadās koncentrēties uz citām lietām un uztvert attiecības kā pašas par sevi saprotamas. Bet tā ir katra cilvēka paša atbildība. Mēs kādā brīdī varam izlemt, ko mēs gribam, kas mums patiesībā ir vissvarīgākais. Arī es esmu pieļāvusi pietiekami daudz kļūdu, lai beidzot sajēgtu, ko tas viss nozīmē. Ir jānosargā tas viss, kas tev ir tik ļoti svarīgs, jāapvelk tam apkārt apburts loks. Jo, tikko tu atļaujies pavirši izturēties pret lietām, tad uzreiz sākas… negatīvisms. Mums, sievietēm, ļoti patīk apgalvot, ka mēs pašas veidojam savu dzīvi, bet patiesībā viss ir ļoti trausls un pretrunīgs.

Runā, ka mākslai neesot robežu. Vai tu tam piekrīti?

Bez šaubām – māksla ir globāla. Un mana glezniecība, grafika un foto uzrunā cilvēkus neatkarīgi no nacionālās piederības. Tā kā mana māksla ir arī tuva Dānijas kultūras tradīcijām, tad dāņus mana māksla uzruna arī mentāli. Dāņiem ir ļoti tuva abstraktās mākslas tradīcija, tāpēc viņi manus darbus uztver ļoti jūtīgi.

Kā cilvēki Latvijā uztver tavus panākumus? Un kādas tev ir sajūtas, kad tu atbrauc šeit, uz Latviju?

Es neesmu Rīgā izstādījusies 10 gadus. Es vairāk esmu runājusi par savu mākslu, esmu sniegusi intervijas dažādiem Latvijas medijiem. Projekta "Latvija var" ietvaros ir arī uzņemta dokumentālā filma par manu dzīvi un darbu Dānijā. Un tagad es to gribētu arī parādīt. Es izjūtu interesi. Cilvēki manu mākslu uztver ar zināmu fascināciju, bet arī ar zināmu skaudību. Nu tāda dubultmorāle. Bet pēc savas izstādes Rīgā tad es arī varēšu visu tā īsti izvērtēt.

maksla9915_574Foto: Andrejs Savostins

Klikšķini šeit un ieskaties arī Ievas Blūmas interneta lapā!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

Iepriekšējais rakstsPārdodu zābakus!
Nākamais raksts:) patikams nogurums (: