Nu jau rit sestais gads, kopš manā dzīvē un vārdu krājumā nozīmīgu vietu ieguvis jēdziens "pēdējais vilciens". Ak, pat ne filosofiskas apcerēšanas vērtā, leģendārā metafora par vilcienu, kurā ielekt, nenokavēt, traukties…, bet pavisam burtiski un prozaiski – pēdējais vilciens Jūrmalas virzienā ik vakarus atiet 23:40. Un tā nu tas ir tāds kluss un nemanāmi klātesošs un vairumā gadījumu nemaz nesagādā liekas rūpes, bet toties dīvainā kārtā kļūst uzstājīgs, pastiprinātu uzmanību pieprasošs un pat kategorisks tieši brīžos, kad notiek vislabākās pasēdēšanas ar draudzenēm, visgarākās teātra izrādes un, jā, arī Cosmo nodošanas vakari. Bet patiesībā jau es esmu "viņam" pateicīga – tā es vienmēr atceros par mājām. Un ne tikai par to.
Sākumā draugi un paziņas man teica – Padomā, cik daudz laika tu zaudē, nelietderīgi pavadi ceļā! Tā vietā taču varētu vēl tik daudz ko izdarīt! Un es, šo tekstu ietekmēta, pat mazliet sabijos, ka neizdarīšu (neuzņemšos) vēl kādu lietu vai darbu, kas jau tāpat dzen dienas vienu aiz otras trakā skrējienā, ka jutīšos vainīga par šo "nelietderīgi iztērēto laiku".
Precīzi 34 minūtes (ar pavisam retiem izņēmumiem) – tik ilga ir mana katra rīta un vakara meditācija, mērojot ceļu Rīga-Dubulti. Un pilnīgi godīgi varu teikt – gandrīz nekad es to neizjūtu kā apgrūtinājumu (ja nu vienīgi brīžos, kad nogurums un vēlme būt mājās ir tik liela, ka labākais pārvietošanās līdzeklis būtu teleportācija). Šīs 34 minūtes ir laiks, kad, gribot vai negribot, esi spiests apstāties un pievērsties tikai sev – kaut vai paliekot aci pret aci ar domām, no kurām, skrienot un darbojoties, veiksmīgi izdodas izvairīties. Ir bijuši periodi, kad tā ir vienīgā vieta, kur prasās lasīt grāmatas. (Te nu vēl piebildīšu, ka esmu pārliecinājusies – runām par to, ka mūsdienās ar lasīšanu esot problēmas, nav nekāda pamata! Varētu dibināt vilcienu lasītāju klubiņus!) Tāpat arī, ko tur kaunēties, atzīšos, ka reizēm mēdzu mazliet iemigt tādā dīvainā 15 minūšu miegā, kas ir tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai dotu otro elpu vakara cēlienam. Un vēl – esmu iemācījusies vērot cilvēkus: to, kā katru rītu visi iekāpj tieši "savā" vagonā tieši pa "savām" durvīm un apsēžas tieši "savā" vietā. Un mazliet pasmīnēt par to, kā gandrīz vai neizpratnes pilniem skatieniem tiek pavadīts katrs "jauniņais", kurš, nezinādams nerakstītos likumus, izjauc kārtību un vietu sadalījumu. Bet Rīgā uz perona visi izbirst kā zirņi un aizripo katrs savās dienas gaitās – līdz nākamajai reizei. Tikai kādā no šiem rītiem pieķeru sevi, ka esmu iedomājusies – nez kur šorīt palicis tas visai cienījama vecuma kungs ar melno bereti, kurš vienmēr uzsmaida un palaiž mani iekāpt pa priekšu. Vai tik nebūs saslimis? Varbūt brīvdiena?
Protams – stāsts nav par Latvijas Dzelzceļu, kura sabiedrotajai man, kā auto-nebraucējai, gadījies būt, bet gan par brīžiem, kuros jāapstādina rokas un kājas, jāpaliek mierā un galvenais – jāizdomā, kā sevi nodarbināt laikā, kad šķietami neko nevar darīt… Piemēram – bieži vien es tā vēroju saullēktus un saulrietus. Varbūt tiešām esmu laika šķērdētāja, bet es pat nemēģinu šajā pusstundā izmantot internetu telefonā vai kaut ko strādāt. Tas ir laiks tādai kā "pāriešanai", domu un sajūtu pārslēgšanai no viena režīma citā, brīdis starp divām pasaulēm. Un man patīk, ka man ir šī iespēja – gluži kā Harijam Poteram atrast savu platformu 9 ¾ un pēc 34 minūtēm vakaros izkāpt vietā, kur varu visvairāk būt es pati.
